Otrā pasaules kara grūtajos gados spāņu diplomātu grupai un Spānijas Ārlietu dienesta locekļiem, kuri strādāja holokausta pārņemtajā Eiropā, uzņemoties humanitāru iniciatīvu un paužot cieņu pret cilvēka dzīvību, izdevās izglābt tūkstošiem ebreju no deportācijām un iznīcināšanas. Bez viņu pašaizliedzības un atbalsta šie ebreji neizbēgami būtu gājuši bojā.

Šo spāņu varas pārstāvju cēlā rīcība pārsniedza viņu ētiskos vai profesionālos dienesta pienākumus: sekojot savai sirdsapziņai, nekonsultējoties ar savu valdību un reizēm pat atklāti rīkojoties pretrunā ar tā laika politiskajām nostādnēm, viņi riskēja ar karjeru, dzīvību un savas ģimenes drošību, lai aizstāvētu citus cilvēkus (visbiežāk – citus spāņus) neatkarīgi no rases vai reliģiskās piederības.

Sastopoties ar etnisko vajāšanu – juridisko vai fizisko – daudzi ebreji Spānijas diplomātiskajās pārstāvniecībās atrada solidaritāti un palīdzību, ko Ārlietu dienesta darbinieki sniedza, palikdami uzticīgi morāles vērtībām un godīgumam, arī gadījumos, kad tas varēja būt pretrunā ar valsts augstākajām interesēm.

Pretojoties nacistu brutalitātei, viņi “dāsni” interpretēja no Madrides saņemtās instrukcijas un paši pēc savas iniciatīvas izsniedza aizstāvības dokumentus, atbrīvoja aizturētās personas, gādāja par slēptuvēm, palīdzēja bēgt, organizēja repatriāciju... Viņu kā sabiedrisko darbinieku uzdevums bija brīvības sargāšana un dzīvības nodrošināšana.

Lielākā daļa no viņiem slēpa savu rīcību; tāpat viņi nekad nestāstīja par labajiem darbiem, ko bija veikuši. Viņu klusēšana – pat savu ģimeņu priekšā, kas par patiesajiem notikumiem uzzināja tikai pēc vairākiem gadiem – bija neatņemama viņu misijas daļa. Tādējādi viņu vārdi un darbi gadu desmitiem nepelnīti palikuši anonīmi, un viņu uzticība, kā arī izdomas spējas palikušas nenovērtētas. Ģenerālkonsuli, ministri, pirmie sekretāri, vicekonsuli, pilnvarotie lietveži un atašeji – visi ar apbrīnojamu pazemību un absolūtu piesardzību strādāja, lai aizstāvētu spāņu sefardus, izmantojot ģenerāļa Primo de Riveras 1924. gadā izdoto dekrētu.

Motīvi varēja atšķirties: daži to darīja, aizstāvot savus tautiešus – tas bija juridiskas dabas princips vai patriotisma izpausme; citi tā rīkojās dziļas pārliecības un principu dēļ, neatkarīgi no tā, vai to vadīja kristīgā pārliecība vai vienkārši humānisms; daudzi juta simpātijas pret sefardu pasauli, kuru tie bija iepazinuši, atrodoties iepriekšējos diplomātiskajos amatos; neapšaubāmi, katru no viņiem vadīja uzslavas cienīgas vērtības.

Pateicība, ko esam viņiem parādā, padara izstādi “Augstāk par dienesta pienākumiem” par taisnīgu cieņas apliecinājumu Spānijas Ārlietu dienesta diplomātu un civilo darbinieku nenogurstošajiem centieniem un drosmei, kas glāba tūkstošiem dzīvību, neatkarīgi no nacionālajām robežām, rases vai reliģiskās piederības. Šī piemiņas saglabāšana garantē, ka viņus atcerēsies – ar godpilniem cieņas apliecinājumiem.

Hosē Antonio Lisbona
KURATORS