Palīdzība bēgšanā

Dzimis Bordo, Antonio Zuloaga Detomass (1906-1981) bija ievērojamā basku gleznotāja Ignasio Zuloagas dēls, viņa māte bija francūziete Valentīna Detomass. Viņš bija dzimis politiķu un baņķieru ģimenē, kura draudzējās ar kosmopolītisko Parīzes sabiedrību (piemēram, ar maršalu Petēnu un Pjēru Lavālu); tas palīdzēja viņam turpmākajā diplomātiskajā darbā.

No 1939. gada novembra līdz 1942. gada beigām viņš bija preses atašejs vēstniecībā Parīzē un Višī. Pēc tam, līdz 1944. gada beigām, viņš kā atašejs tika nosūtīts uz konsulātu Alžīrā, Francijas Nacionālās Atbrīvošanas komiteju.

Albēra No savervēts Parīzē, 1940. gada septembrī Zuloaga sāka sadarboties ar Pretošanās kustību Musee de l'Homme sakaru tīklā. Gadu vēlāk Višī viņš satika Sūziju Borēlu, franču diplomāti, Žorža Bido sievu, kura vēlāk kļuva par premjerministri un kura bija pazīstama kā Karaliene, jo viņa bija izcila aģente vairākos Pretošanās kustības sakaru tīklos, tādos kā Combat, NAP un Martial-Armand. Zuloaga, izmantojot savu diplomātiskā aģenta stāvokli un savus biežos braucienus no Parīzes uz Višī, sāka piesardzīgi strādāt, palīdzot vajātajiem, sniedzot atbalstu Borēlai un filiālei "Escape", palīdzot bēgt daudziem Pretošanās kustības locekļiem un ievērojamiem Francijas ebrejiem uz Spāniju.

Starp šiem pēdējiem minētajiem viņš palīdzēja ebreju līderim Renē Meijeram, kuram pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem izdevās sasniegt Spāniju 1943. gada janvārī. Tur Meijers satika savu dēlu Antuānu, kurš arī bija šķērsojis robežu kopā ar diviem kolēģiem, izmantojot viltotus kanādiešu vārdus. Renē Meijers, kurš ar Zuloagu kļuva par tuviem draugiem, vēlāk kļuva par ievērojamu politiķi, bija valdības ministrs vairākas reizes, Francijas premjerministrs 1953. gadā un divus gadus vēlāk – Žana Monē pēctecis Eiropas ogļu un tērauda kopienas (EOTK) Augstās padomes prezidenta amatā.

Zuloagas iejaukšanās bija izšķiroša, palīdzot barona Rotšilda (kurš bija sens viņa un viņa mātes Valentīnas paziņa) pēctečiem— viņa diviem dēliem, Filipam un Džeimsam, kā arī Klodai, Filipa sievai un viņu divām meitām, — lai sasniegtu Spāniju dažādu operāciju laikā. 1960. gados Zuloagas sievas abi bērni tika nolīgti darbā Rotšilda bankā.

Zuloaga darbojās arī kā sakarnieks starp Spānijas vēstniecību un Ebreju lietu Ģenerālkomisariātu, un tās vadītāju Ksavjeru Valā, galēji labā spārna katoļu līderi, Spānijas nacionālā pamata atbalstītāju 1936. gadā, kuram bija cieši sakari ar Franko režīmu pēc pilsoņu kara. Pateicoties šīm tuvajām attiecībām, viņam bija iespēja aizbilst Valā par labu Spānijas sefardiem, kas dzīvoja Višī Fancijā, lai uz viņiem tiktu attiecināti labvēlīgāki nosacījumi. Zuloagam neizdevās novērst viņu iekļaušanu ebreju skaitīšanas reģistrā, taču viņam izdevās aizvietot franču administratorus ar spāņu administratoriem, kas bija iecelti viņu darījumu pārvaldīšanai.

Visas šīs pagrīdes aktivitātes bija redzamas gan Falangas partijas līderiem Parīzes konsulātā, kuri bija noskaņoti pret Zuloagu viņa sakaru dēļ ar monarhistu Kinjonesu de Leonu, gan ietekmīgiem Francijas Višī galēji labā spārna kolaboracionistiem. Zuloaga tika turēts aizdomās par dalību noteiktu ievērojamu ebreju bēgšanā, un, baidoties, ka par to varētu tikt ziņots vāciešiem, viņš bija spiests pamest vēstniecību 1942. gada beigās un drīz pēc tam tika nosūtīts uz Alžīru.

Zuloaga sev pievērsa arī Spānijas informācijas dienestu uzmanību, ar kuriem viņš sadarbojās. Ģenerālis Huans Vigons, armijas personāla priekšnieks, atzīmēja, ka Otrā pasaules kara laikā Zuloaga veica "humanitāras darbības, vienmēr ļoti diskrēti un prasmīgi [...], kas deva viņam iespēju nodibināt ciešus sakarus ar visietekmīgākajām tā laika Francijas autoritātēm".

Vēlāk Alžīrā, pateicoties Zuloagas draugiem, ģenerāļu Žiro un de Golla atbalstītājiem (piemēram, pretizlūkošanas dienesta vadītājam majoram Seržam-Henri Pariso), zināms skaits sefardu, kuriem bija Spānijas pases, tika uzņemti uz Francijas Nacionālās Atbrīvošanas komitejas organizēto repatriācijas kuģu klāja, kas devās uz Ziemeļāfriku.

Kaut arī Zuloaga turpināja darbu kā goda atašejs līdz 1960. gadu beigām, nodrošinādams īpaši noderīgu saikni starp vēstniecību Parīzē un Francijas vissvarīgākajām sociālajām un finanšu aprindām, kopš 1945. gada viņš savu atlikušo mūžu nostrādāja kā uzņēmējs, būdams saistīts ar magnātu Huanu Marču.