Vienkārši spāņi

Hosē Rohass i Moreno (1893-1973), Kasas Rohas grāfs, pēc 25 diplomāta karjerā pavadītiem gadiem ieradās Bukarestē 1940. gada decembra sākumā, būdams 48 gadus vecs. Viņš bija samērā tuvs ģenerāļa Franko līdzgaitnieks. Laikā, kad Spānijas pilsoņu karš pārsteidza viņu kā ģenerālkonsulu Tanžerā, viņš devās uz Tetuānu, lai stādītos priekšā. Franko vairākkārt uzņēma viņu sacelšanās pirmajās dienās, kā arī vēlāk Burgosā, būdams jau valsts vadītājs, iecēla viņu par Ārlietu sekretāru.

Rumānija nebija pirmā valsts, kurā Kasa Rohass uzņēmās spāņu ebreju aizstāvību. Pirms tam, 1938. gadā, kā Eiropas sekcijas vadītājs viņš pieprasīja vēstniecībai Romā, kas tobrīd bija saņēmusi Itālijas valdības dekrētu par ārvalstu ebreju izraidīšanu, nodrošināt pases visiem Spānijas ebrejiem, jo "tā kā mūsu likumdošana nediskriminē pēc reliģiskās vai rasu piederības, eksistē tikai viena kategorija – spāņi".

Bukarestē no 1940. gada līdz 1943. gada novembrim, ņemot vērā viņa mērķtiecīgo iejaukšanos un to, ka viņš bija tuvs draugs valdības locekļiem — galvenokārt, pašam premjerministram maršalam Jonam Antonesku, Rumānijas diktatoram – viņam izdevās apturēt antisemītisko likumu piemērošanu tur dzīvojošajiem 110 Spānijas ebrejiem: kaut arī neregulāri, tomēr viņu rūpnīcas turpināja darbu, viņu pilsētas īpašumi tika saglabāti, viņu automobiļi un radiouztvērēji netika konfiscēti, un viņi pat tika atbrīvoti no īpaša nodokļa, kas bija jāmaksā pārējiem Rumānijā dzīvojošajiem ebrejiem.

1941. gada aprīlī Kasam Rohasam izdevās panākt 24 spāņu ebreju (daži no viņiem bija katoļticīgie) izraidīšanas atcelšanu, kā arī viņš saņēma formālu solījumu, ka nākotnē neviens spānis no Rumānijas netiks deportēts. Viņš tiem nodrošināja sertifikātu par ierakstu diplomātiskās misijas reģistrā, kas apliecināja, ka viņi kā spāņi nebija pakļauti tiem izņēmumiem, kas tika attiecināti uz ebrejiem.

Pēc savas iniciatīvas Kasa Rohass 1942. gada februārī rekomendēja naturalizētajiem ebreju izcelsmes spāņiem nereģistrēties tautas skaitīšanā Rumānijas Centrālajā Ebreju komisijā. Turklāt viņiem Spānijas diplomātiskā misija izsniedza īpašas plāksnes (viņa paša parakstītas), kuras vajadzēja izvietot uz savu māju durvīm. Tajās spāņu, rumāņu un vācu valodā bija teikts, ka šīs mājas atrodas Spānijas diplomātiskās misijas aizbildniecībā.

1941. gada aprīlī viņš sāka neatlaidīgi atgādināt diktatoram Antonesku par 1934. gada 31. marta apmainīšanos ar notām starp Spāniju un Rumāniju, lai ieviestu priviliģētākās nācijas klauzulu attiecībā uz tiesībām uzturēties valstī un turpināt nodarboties ar uzņēmējdarbību un tirdzniecību, saglabājot profesionālās identitātes kartes.

Kasas Rohasa atkārtotas opozīcijas rezultātā 1942. gada augustā Antonesku lika Nacionālajam Rumanizācijas centram atcelt rīkojumu par Spānijas pilsoņu nekustamā īpašuma un cita īpašuma konfiskāciju, tādējādi spāņi tika uztverti līdzvērtīgi vāciešiem, itāļiem un šveiciešiem.

Kasas Rohasa uztverē Rumānijā dzīvojošie Spānijas sefardi bija vienkārši parasti līdztautieši. Verbālajās notās Rumānijas valdībai un tikšanās reizēs ar Antonesku viņš runāja par Spānijas pilsoņiem, neminot viņu ebreju izcelsmi.

Tomēr neraugoties uz Kasas Rohasa veiksmīgajiem centieniem aizstāvēt sefardu kopienu, paredzot viņu iespējamo vajāšanu Rumānijā nākotnē, Rohass mēģināja viņus repatriēt “vienkārši, lai nodrošinātu viņu izbraukšanu, un redzot tuvojošos bezcerīgo situāciju”. 1941. gada 26. septembrī viņš pieprasīja Madridei apstiprināt vīzu izsniegšanu bez iepriekšējas konsultēšanās un apstiprinājuma no ministrijas, kā argumentu izmantojot faktu, ka ebreji kā grupa Spānijas pilsoņu kara laikā bija pievienojušies Nacionālajam pamatam un ka viņiem bija vajadzīgās morālās un ekonomiskās iespējas pārcelties un apmesties uz dzīvi Spānijā. Visbeidzot, 1943. gada maijā Ārlietu ministrija deva viņam atļauju "veicināt ceļošanu, ja apstākļi to prasītu", taču uzsverot, ka katrs gadījums ir izskatāms atsevišķi, kas bija pretrunā ar Kasas Rohasa nodomiem. 8. jūnijā viņš nosūtīja uz Madridi un Spānijas vēstniecību Berlīnē sarakstu ar 110 "Rumānijā dzīvojošiem Spānijas sefardu subjektiem", kuri atbilda visām par svarīgām uzskatītajām prasībām. Viņiem tas pēc noteikta laika nozīmēja evakuācijai nepieciešamās atļaujas saņemšanu.

Kasa Rohass kā vēstnieks devās pensijā 1962. gada decembrī, pēc 47 diplomāta karjerā pavadītiem gadiem. Divus gadus vēlāk valdība viņu iecēla par pastāvīgo valsts padomes locekli. Viņš nomira 1973. gadā Madridē.

Personīgā iesaistīšanās

Manuels Gomess-Barsanaljana i Garsija (1876-1964) bija gandrīz 68 gadus vecs, kad viņu 1943. gada 27. oktobrī nosūtīja uz Rumāniju. Viņš cerēja sasniegt pensionēšanās vecumu Bukarestes diplomātiskajā misijā pēc vairāk kā 45 diplomāta karjerā pavadītiem gadiem.

Viņa iepriekšējie dienesta pienākumi bija ģenerālkosula amats Londonā. Pirms tam viņš pieredzēja Otrā pasaules kara sākumu ar vācu karaspēka iebrukumu Polijā, būdams Spānijas vēstniecībā Berlīnē.

Viņš nesa Barsanaljanas marķīza titulu un bija Karaļa Alfonso XIII galma džentelmenis. Viņa ģimenes lokā (ieskaitot viņa tēvu) Spānijas Restaurācijas laikā bija vairāki parlamenta locekļi un senatori, viņa vectēvs bija Finanšu ministrs, Valsts Padomes prezidents un senāta spīkeris.

Sastopoties ar briesmīgo situāciju Spānijas kopienā Bukarestē, saistībā ar intensīvo amerikāņu bombardēšanu un straujo krievu virzīšanos uz priekšu, 1944. gada aprīļa vidū jaunais ministrs atbalstīja viņu vēlmi repatriēties. Barsanaljana nolēma iejaukties, lai nodrošinātu nepieciešamās tranzītvīzas caur Vāciju vai, ja tas neizdotos, caur Turciju. Nevarēdams tās saņemt Bukarestē, viņš vērsās pie Hosē Rohasa i Moreno, Kasas Rohas grāfa — tobrīd misijas Ankarā vadītāja, — lai iegūtu nepieciešamos dokumentus 68 Spānijas ebrejiem, kuri joprojām atradās Rumānijā. Neraugoties uz Barsanaljanas centieniem, Turcijas un Lielbritānijas valdības pieprasījumu noraidīja un atteica atbalstu dokumentu izsniegšanai.

1944. gada 1. maijā Madrides valdība viņam lika skaidrot, vai tie, kas vēlējās repatriēties, "bija, strikti ņemot, spāņi vai sefardi". Barsanaljana atbildēja, ka visi, izņemot četras ģimenes, bija Spānijas sefardi. Viņš paziņoja, ka 50 no tiem vēlējās doties uz Spāniju (kaut arī kopumā viņi bija 68), piebilstot, ka viņiem atļauja ieceļošanai jau tikusi piešķirta 1940. gadā, jo viņi bija to 110 ebreju sarakstā, ko uz Madridi un Berlīni bija nosūtījis Kasa Rohass. Pēc vairākām dienām Barsanaljana papildināja sākotnējo informāciju ar ziņojumu, kas paskaidroja, ka kādi seši no šiem ebrejiem bija katoļticīgi un vēl trīs vai četri plānoja pāriet šajā ticībā. Tāpat viņš nosūtīja divus sarakstus ar "Bukarestē dzīvojošiem sefardiem, kuriem bija Spānijas pases un kuri vēlējās tikt repatriēti". Abus sarakstus sastādīja diplomātiskās misijas kultūras atašejs Marija Viktorija Himenesa.Pirmais no tiem bija Spānijas ebreju saraksts, kuri bija "katoļticīgie vai konvertējamie"; otrais sastāvēja no tiem, kuri "nav katoļi, un es nezinu, vai ir konvertējami".

8. maijā Barsanaljana saņēma slepenu telegrammu no Ārlietu ministra Gomesa-Hordanas, kas norādīja, ka pases izsniedzamas vienīgi tiem 26 Spānijas ebrejiem, kuri bija katoļticīgie vai kuri plānoja kļūt par tādiem. Turklāt tika pieprasīts, lai viņš rīkotos ar lielu piesardzību pret citiem Spānijas ebrejiem, "jo viņiem par to nav ieteicams uzzināt, kamēr tie nav pametuši valsti". Pēc sākotnējā šoka un sašutuma pārvarēšanas Barsanaljana nolēma nepaklausīt šīm instrukcijām un nodrošināt visas grupas evakuāciju. Kaut arī Berlīne atteica nepieciešamās tranzītvīzas caur Vāciju tāpēc, ka tās bija paredzētas ebrejiem, Barsanaljana nepadevās. Attiecīgi, viņš par šo lietu informēja nacistu vēstnieku Bukarestē, atgādinot par gadījumu ar Francijā dzīvojošo Rumānijas ebreju evakuēšanu: toreiz Reihs bija devis atļauju viņu tranzītam caur Vāciju.

1944. gada 28. jūnijā Barsanaljanas nenogurstošie centieni, runājot ar viņa vācu kolēģi Baronu von Killingeru, padarīja iespējamu visiem viņa "tautiešiem", kuri vēlējās doties uz Spāniju — neatkarīgi vai tie bija sefardi vai nē — saņemt nepieciešamo apstiprinājumu. Viņš pats izteica priekšlikumu, kādā veidā tas būtu īstenojams, vēlāk šo formulējumu apstiprināja Vācijas diplomātiskā misija Bukarestē un Berlīne. Vācijas vēstniecība apzīmogotu tranzītvīzas Rumānijā dzīvojošajiem Spānijas pisloņiem, kas vēlētos izceļot uz Spāniju, "ar noteikumu, ka viņu pasēs būtu Barsanaljanas 'apstiprinājums' kā 'ideoloģiska garantija tās īpašniekiem ".

Visbeidzot, 1944. gada jūlijā Spānijas Ārlietu ministrija akceptēja Barsanaljanas "spāņus" — neatkarīgi no tā, vai tie bija katoļticīgie ebreji, “katoļticībā konvertējamie” ebreji, vienkārši ebreji vai arī tie, kurus sākotnēji nebija apstiprinājusi Madride — viņi varēja atgriezties savā dzimtenē, lai gan "galu galā viņiem būs jāturpina ceļš un jāpamet Spānija". Ņemot vērā, ka Spānijas-Francijas robežas Hendajā un Cerberē bija slēgtas, diplomāts lūdza Spānijas Galvenajai Drošības direkcijai atļaut viņiem ieceļot un uzturēties Spānijā.

Pēc Barsanaljanas kā diplomātiskā korpusa vēstnieka aiziešanas pensijā Franko iecēla viņu par pastāvīgo Valsts Padomes locekli. Viņš nomira Madridē 88 gadu vecumā.