Kopš 20. gadsimta sākuma sabiedrības noskaņojums Spānijā attīstījās par labu ebreju jautājumam, sevišķi attiecībā uz sefardiem – spāņu izcelsmes ebrejiem.

Šis "atklājums" noveda pie enerģiskas filosefardisma kampaņas, kura drīz skāra arī kultūras un politikas jomas. Tādas personības kā Romanonesas grāfs, Peress Galdoss, Kanalehass, Maura, Ramons i Kahals, Menendess Pidāls, Alkalā-Samora, de la Sjerva, Leruks, Askārate un Asanja pauda atklātu atbalstu sefardu jautājumā. Taču tie nebija vien tā laika intelektuāļi un politiķi, kuri bija noskaņoti judofiliski; pats karalis Alfonso XIII aktīvi rīkojās, lai aizstāvētu ebrejus. Vairākus gadus pirms tam, 1881. gadā, premjerministra Sagastas valdība (karaļa Alfonso XII vārdā) bija piedāvājusi Spānijas teritoriju kā patvērumu tūkstošiem Krievijas ebreju – cara asiņaino pogromu upuriem, kuri lūdza palīdzību.

Īstens filosefardisma aizstāvis, nacionālo interešu vadīts, bija senators Anhels Pulido. Par kampaņām saistībā ar tēmu "spāņi bez dzimtenes" viņš izpelnījās iesauku "sefardu lietu apustulis".

Intelektuāļu vidū lielā mērā tika apbrīnota arī jūdu-spāņu valodas izdzīvošana, kuru sefardi saglabāja pat vairāk nekā četrus gadsimtus pēc viņu izraidīšanas no Spānijas. Virkne rakstnieku — tā laika vadošie literāti — izrādīja interesi par sefardu tēmām: Unamuno, Menendess Pidāls, Pardo Bazāns, Valera, Peress Galdoss, Bretons, Kamba, Ečegarajs, u.c.

Tomēr Spānijas valdības attiecību tuvināšanās bija vien simboliskas un sentimentālas kustības izpausme līdz brīdim, kad tā nonāca pie diskusijas par to, vai Spānija varētu vienpusēji piešķirt naturalizāciju aizsargātajiem sefardiem ar priviliģētas tiesiskas procedūras starpniecību.

Pēc Pirmā pasaules kara Lozannas miera līgums, kuru noslēdza 1923. gada 24. jūlijā, oficiāli izbeidza Osmaņu impērijas kapitulāciju režīmu, kura viena no izpausmēm bija tāda, ka noteiktiem iedzīvotājiem Turcijā tika piešķirtas ārzemju lielvaru aizstāvības tiesības. Kad Osmaņu impērija beidza pastāvēt, šādus mērus nolēma piemērot arī citas jaunās valstis gan Balkānos, gan arābu pasaulē.

Jaunā situācija radīja Tuvo Austrumu sefardu kopienām visai bezcerīgu stāvokli – bez aizstāvības tiesībām valstīs, kurās sāka ieviest stingri nacionālistisku politiku. Tradicionāli Spānija bija paplašinājusi aizstāvības tiesību normas, ietverot šos "kvazinaturalizētos" sefardus, bet, ņemot vērā apstākļus, šāds stāvoklis nevarēja turpināties bezgalīgi, un bija nepieciešams rast tiesisku risinājumu, lai nodrošinātu viņiem dzimteni. Ar tādu mērķi ģenerāļa Primo de Riveras Militārā direkcija 1924. gada 20. decembrī izdeva karalisko dekrētu, saskaņā ar kuru spāņu pilsonība tika piešķirta "bijušajiem spāņu protekcijā esošajiem vai viņu pēctečiem un personām no ģimenēm ar spāņu izcelsmi, kas jebkad tikušas minētas Spānijas iedzīvotāju reģistros".

Šis karaliskais dekrēts neapšaubāmi deva iespēju visiem protekcijā esošajiem legalizēt savu nacionalitāti. Tomēr karaliskais dekrēts tika vāji reklamēts un izrādījās mazāk veiksmīgs nekā paredzēts: piedāvājumam atsaucās vien 4000 cilvēku. Daudzi sefardi bija pārliecināti, ka ar spāņu pasi ir pietiekami, arī ja viņi nebija minēti iedzīvotāju vai konsulārajos reģistros, attiecīgi uzskatot par nevajadzīgu izmantot karaliskā dekrēta priekšrocības.

Ne karaliskais dekrēts, ne apkārtraksti, ne karaliskie rīkojumi, kuri tika izdoti pēc tam, nevienā vietā neatsaucās uz ebrejiem vai sefardiem – tur viņus pat nepieminēja. Tomēr direkcija uzskatīja, ka lielākā daļa palīdzības saņēmēju būs "Spānijas pazudušie bērni".

Karaliskais dekrēts bieži ticis uzskatīts vienīgi par senatora Pulido kampaņas rezultātu. Tomēr tam bija neparasta, daudz tālejošāka nozīme: tas radīja legālu pamatojumu Otrā pasaules kara laikā piešķirt konsulāro aizstāvību tiem sefardiem, kuri bija ieguvuši Spānijas pilsonību, pamatojoties uz dekrētu. Turklāt tas bija līdzeklis, kuru spāņu diplomāti prasmīgi izmantoja, lai sniegtu humānu atbildi nacistu necilvēcībai un tādējādi glābtu tūkstošiem ebreju dzīvību holokausta laikā.

Vācieši neapšaubīja šīs ebreju pilsonības likumīgo spēku; patiesībā viņi nekādā veidā neiebilda spāņu ebreju, kurus bija "izglābis" 1924. gada karaliskais dekrēts – brīvības dekrēts, juridiskajam statusam.