Palīdzot “protekcijā esošajiem”

1943. gada 1. maijā, 59 gadu vecumā Alfonso Fišovičs i Guljons (1884-1972) kļuva par ģenerālkonsulu Parīzē. Viņš pārņēma šo amatu no sava drauga Bernardo Rolanda, ar kuru viņi bija vienlaicīgi strādājuši Spānijas vēstniecībā Berlīnē Pirmā pasaules kara laikā, kad abi vēl bija jauni sekretāri.

Būdams Vācijā, Fišovičs bija apprecējies ar Idu von Frisu, kas cēlusies no aristokrātiskas militāristu ģimenes, kuras tēvs savulaik bija ķeizara Prūsijas ģenerālis, viņa divi brāļi bija nogalināti Pirmajā pasaules karā. Verneru, Fišoviča svaini, no diplomātiskā dienesta kā “nacistu režīmam naidīgu” atbrīvoja Ribentrops.

Pirms ierašanās Parīzē Fišovičs bija uzzinājis par tā saukto ebreju jautājumu Francijas protektorātā Tunisijā un nebija saskāries ar lielām grūtībām, aizstāvot konsulātā reģistrētos 134 Spānijas ebrejus no antisemītiskajiem likumiem, kas bija mazāk bargi nekā Višī ieviestā likumdošana.

Francijā viņš turpināja darbu pie repatriācijas jautājuma, kuru bija aizsācis Rolands. Spānijas konsulātos Francijā bija reģistrējušies ap 2000 līdz 2500 ebreju, taču vienīgi 300 līdz 500 no tiem dokumenti bija tādā kārtībā, kā to pieprasīja Madride. Spānijas valdības kritēriji izslēdza pārējos — ko uzskatīja par vienkārši bijušajiem protekcijā esošajiem, — bez aizstāvības un repatriācijas pakļaujot viņus deportācijai, jo nacisti viņus uzskatīja par bezpavalstniekiem. Fišovičs par šādu attieksmi bija noraizējies, un tā viņam iedvesa riebumu, tāpēc viņš nolēma darīt visu iespējamo, lai palīdzētu tiem, kuriem bija Spānijas pilsonība, taču kuri nebija reģistrējušies, kā arī tiem, kuriem bija Spānijas identitātes dokumenti, bet kuri nebija izpildījuši 1924. gada karaliskā dekrēta prasības.

Viņš apzinājās – ja viņi tiktu uzskatīti par Spānijas pilsoņiem, tiem būtu tiesības saņemt aizstāvībai nepieciešamos dokumentus un, ja būtu tāda iespēja, tikt repatriētiem. Viņš apzinājās, ka tas glābtu viņu dzīvības.

No 1943. gada 5. maija līdz 27. jūnijam notika pārsteidzošais: negaidīti Fišovičs saņēma norādījumus no ministrijas, kuri bija nosūtīti caur Spānijas vēstniecību Berlīnē, ar lēmumu piešķirt ieceļošanas vīzas visiem tiem, kas līdz tam bija bijuši protekcijā un kuri neatbilda prasībām. Tāpēc diplomāts šīs personas izsauca uz konsulātu, lai apzīmogotu vajadzīgās ieceļošanas vīzas un pēc tam iesniegtu pieteikumus vācu atgriešanās apliecībām. Tādējādi aptuveni 143 protekcijā esošie pieprasīja evakuāciju.

Tomēr 27. jūnijā Ārlietu ministrs Gomess-Hordana telegrafēja Fišovičam, lai atņemtu viņam šīs pilnvaras, apsūdzot viņu iepriekšējo rīkojumu ignorēšanā un mudinot viņu "precīzi sekot norādījumiem, tos nemainot un neapšaubot". Gomess-Hordana nosūtīja pat trīs telegrammas, kurās viņš kritizēja šo humanitārās politikas trūkumu: Madride atkāpās un atgriezās pie saviem iepriekšējiem vārdiem. Fišovičs bija spiests apturēt repatriācijas procesa sagatavošanu, un pēc tam, kad bija iesniedzis pases un izceļošanas pieteikumus vācu ģenerālkonsulam Parīzē, viņš bija spiests atsaukt jau piešķirtās vīzas. Tomēr šo divu mēnešu laikā viņš daudziem protekcijā esošajiem turpināja izsniegt identitātes dokumentus bez pieprasījuma tos atdot atpakaļ. Šie dokumenti vēlāk viņiem palīdzēs pierādīt saikni ar Spāniju. Konsula personīgās rūpes par protekcijā esošajiem turpinājās visu viņa mandāta laiku: viņš nosūtīja priekšniecībai astoņus lūgumus par labu protekcijā esošajiem.

1943. gada jūlijā Fišovičs vācu varas pārstāvjiem lūdza atbrīvot Raulu Saportu Nissimu, kā rezultātā viņu arī atbrīvoja no Kompjeņas koncentrācijas nometnes. Oktobrī, pēc ilgstošiem pūliņiem, un uzsverot viņas vīra traģiskos bojāejas apstākļus, esot ieslodzījumā Dransī nometnē, Fišovičs panāca Elīzas Karaso Modiano atbrīvošanu.

Pateicoties Fišoviča nenogurstošajai uzstājībai, brīdinot par daudziem Spānijas sefardu arestiem, Madride mainīja savu nostāju. Šajā sakarā 1943. gada oktobrī Fišovičs izteica priekšlikumu, ka Spānijas ebreji, kuri joprojām atradās Parīzē, varētu pārcelties uz trešo valsti; pretējā gadījumā viņi tiktu deportēti uz koncentrācijas nometnēm Centrāleiropā. 20. novembrī — pēc tam, kad bija notikuši vairāki aresti, — viņš lūdza Ārlietu ministriju pārskatīt ieceļošanas atļauju piešķiršanu vai vismaz mēģināt panākt, ka Vācija piešķir īpašus noteikumus Spānijas ebrejiem. Beidzot, 1943. gada 1. decembrī, kad sašutušais Fišovičs ziņoja par 50 Spānijas ebreju arestēšanu, Ārlietu ministrs Gomess-Hordana deva zaļo gaismu un rīkojumu pieprasīt viņu atbrīvošanu. 1944. gada 25. februārī, pateicoties Fišovičam, gestapo atbrīvoja 23 Dransī nometnē ieslodzītos.

Fišovičs vēstnieka pienākumus pārtrauca, aizejot pensijā Ankarā 1954. gadā, pēc 44 dienestā pavadītiem gadiem. Viņš nomira Irunā (Spānijā), 89 gadu vecumā.