HUMANITĀRĀ DARBĪBA PĒC HOLOKAUSTA
SARAJEVAS BOMBARDĒŠANA. OPERĀCIJA „SEFARAD '92”
Bosnijas konflikta laikā no 1992. gada aprīlim līdz 1995. gada decembrim, pieminot notikumus, kas iezīmēja 500 gadus kopš ebreju izraidīšanas no Spānijas, Spānijas valdība nolēma uzsākt operāciju, kuru nosauca „Sefarad '92” ar mērķi piešķirt patvērumu sefardu bosniešu grupai no Sarajevas. Lielākajai daļai bija izdevies aizbēgt no aplenktās pilsētas, vispirms rodot patvērumu Belgradā un pēc tam – Horvātijas ostas pilsētā Splitā. Viņu evakuācijā uz Spāniju piedalījās vēstniecība Belgradā un konsulāts Vīnē.
Trīs grupas ieradās Spānijā operācijas pirmās fāzes laikā no 1992. gada maija līdz septembrim. Vēlāk viņiem pievienojās atsevišķas personas, izmantojot ģimenes atkalapvienošanās tiesības, kopā sasniedzot 154 ebrejus. Pēc tam, izmantojot dažādas Spānijas nevalstisko organizāciju īstenotas un valdības atbalstītas privātas programmas, kas palīdzēja pārvietotajām personām, patvērumu saņēma vēl 247 bosniešu sefardi no 59 ģimenēm.
Šī humanitārā operācija aizsākās ar Sarajevas ebreju kopienas un Spānijas sefardu grupas “La Benevolencia” lūgumiem pēc palīdzības, kuri ar Spānijas Ebreju kopienu federācijas palīdzību nonāca līdz karalim Huanam Karlosam I.
Pēc Spānijas Ārlietu ministrijas iniciatīvas, un sadarbojoties ar Tieslietu, Iekšlietu, Sociālo lietu un Aizsardzības ministrijām, kā arī ar ANO Bēgļu aģentūras Spānijas biroju Madridē, tika radīta īpaša valdības programma. Sākotnēji tā sniedza atbalstu bēgļiem un patvēruma meklētājiem, piešķirot viņiem uzturēšanās un darba atļaujas, tādējādi legalizējot viņu stāvokli un veicinot viņu integrāciju Spānijā. Vēlāk Spānijas valdība noteica kārtību, kas viņiem deva iespēju pēc divu gadu uzturēšanās Spānijā iegūt valsts pilsonību. Tādējādi lielākā daļa šo bosniešu sefardu varēja integrēties Spānijas sabiedrībā ar tādām pašām tiesībām kā visi citi pilsoņi.
Lielākā daļa no viņiem apmetās uz dzīvi Katalonijā (pilsētās – Loretdemarā, Kaleljā, Arensā, Blanesā un Barselonā) un Malagas provincē (Mihās, Torremolino, Fuenhirolā un Benalmadenā), kā arī kāds desmits – Galīsijā. Kara beigās, 1996. gada pavasara sākumā, lielākā daļa atgriezās Sarajevā vai pārcēlās uz citām valstīm, savukārt 18 ģimenes, kas bija ieguvušas Spānijas pilsonību, palika dzīvot valstī.