Brīnumainā sefardu skaita palielināšana

Anhels Sanss Briss (1910-1980) bija turīga Spānijas ziemeļaustrumu reģiona Aragonas tirgotāja dēls; viņa māte nāca no militāristu ģimenes. Viņa brālis Mariano arī kļuva par diplomātu.

Pildot amata pienākumus Ēģiptē, savā pirmajā postenī, viņš iepazinās ar vietējo sefardu kopienu, kurā bija daudz Spānijas pilsoņu. 1941. gadā, kad viņš kļuva par pilnvaroto lietvedi Kairā, viņš izsniedza — bez atļaujas to darīt — pases un atgriešanās apliecības noteiktiem bijušajiem protekcijā esošajiem.

1942. gada maijā 32 gadu vecumā, precējies un kopā ar mazo meitu, viņš kā sekretārs tika nosūtīts uz Ungāriju. 1944. gada jūnija vidū ministram Mugiro bija jāpamet Budapešta, tāpēc gados jaunais Sanss Briss tur kļuva par pilnvaroto lietvedi.

Kopā ar Mugiro Sanss Briss kļuva par aculiecinieku straujam rasisma pieaugumam Ungārijā: vispirms tika radīta antisemītiska likumdošana, bet pēc tam, sākoties tajā pašā vasarā, notika pusmiljona ebreju deportācijas un iznīcināšana. 24. jūlijā viņš ministrijai nosūtīja detalizētu 30 lappušu garu ziņojumu par Aušvicu, tai skaitā divu no nometnes izbēgušo apsūdzību par masveida nogalināšanu gāzes kamerās.

1944. gada oktobrī Ungārijas reģents Miklošs Hortijs tika gāzts, un pie varas nāca Bultu krusta partija, kuru vadīja pronacists Sālaši. Ņemot vērā terora pastiprināšanos, Sanss Briss bez atļaujas no Madrides uzņēmās iznomāt mājas, kur patverties ebrejiem, kuriem viņš piešķīra aizsardzību. Kopumā astoņas mājas Starptautiskajā geto teritorijā aizsargāja Spānijas karogs. Bez tam bēgļi uzturējās arī Villa Sečeni rezidencē Budā (25), Podmanski mājā (30) un pašā diplomātiskās misijas ēkā (60). Papildus Spānija nodrošināja pajumti ap 500 bērniem trīs Sarkanā krusta bāreņu namos, kamēr ap simts ebreju bija apmetušies citās “drošās” vietās – slimnīcās, dzemdību nodaļās un veco ļaužu namos. Uz šo māju fasādēm bija izvietotas zīmes, kas liecināja, ka tās ir “Spānijas diplomātiskās misijas paplašinājums: eksteritoriāla ēka”.

Sanss Briss ne tikai deva patvērumu ebrejiem aizsargātajos namos, bet arī, izmantojot pilsētā valdošo apjukumu un anarhiju, nodrošināja viņiem dokumentu, ko dēvēja par aizsardzības vēstuli.

Kad Budapeštā sākās masveida ebreju vajāšanas, Sanss Briss uzskatīja par nepieciešamu sagādāt ebrejiem Spānijas dokumentus un — ņemot vērā, ka tajā brīdī kara iznākums bija praktiski jau skaidrs — ieguva atļauju no Madrides izsniegt viņiem aizstāvības dokumentus, pamatojoties uz 1924. gadā izdoto karalisko dekrētu. Viņš izdomāja plānu, kā izsniegt pases: parastās pases ungāru sefardiem un vienīgi pagaidu pases ebrejiem ar ģimeni vai radniecības saitēm Spānijā. Vēlāk praktiski ikviens, kurš vērsās diplomātiskajā misijā, saņēma aizstāvības vēstules; lielākoties tās saturēja viltus datus, taču tie visi bija oficiāli, Spānijas izdoti dokumenti.

Kad Sansam Brisam izdevās vienoties ar Ungāriju par 300 atgriešanās apliecību izsniegšanu sefardu izcelsmes ebrejiem, viņš ļoti prasmīgi šīs 300 vienības transformēja par 300 ģimenēm, kuras viņš, savukārt, neierobežoti palielināja, vienkārši neizsniedzot dokumentus vai pases ar skaitli, kas pārsniegtu 300. Dokumenti tika izsniegti neskaitāmās sērijās, katrs ar atšķirīgu alfabēta burtu.

Sākotnējo 300 vietā viņš piešķīra 45 parastās pases, 235 pagaidu pases (daudzas no tām ietvēra vairākus vienas ģimenes locekļus, kopumā sasniedzot 352 cilvēkus), kā arī 1898 aizsardzības vēstules. Tomēr viņa izglābto cilvēku skaits ir vēl lielāks: arī 500 cilvēku, kas atradās Spānijas aizbildniecībā, vairāki simti pagaidu pašu no Paragvajas un vēl kāda 700 cilvēku grupa. Sastopoties ar nacistu nežēlību un Bultu krusta teroru, vairākums no spāņu protekcijā esošajiem Budapeštā izdzīvoja, un aprēķini liecina, ka kopumā Sansam Brisam izdevās izglābt ap 5000 cilvēku.

Riskējot ne vien ar savu dienesta posteni un karjeru, bet arī ar savu dzīvību, diplomāts pieņēma lēmumu personīgi sastapties aci pret aci ar nacistu virsniekiem, lai paglābtu vairākus aizsardzībā esošus ebrejus no nāves marša uz Vāciju. Tas notika 1944. gada novembra vidū.

Sansam Brisam bija spoža vēstnieka karjera Gvatemalā, Peru, Nīderlandē, Beļģijā, Ķīnā un Svētajā Krēslā. Viņš mira Romā 70 gadu vecumā, īsi pirms pensionēšanās.

1966. gada 18. oktobrī “Jad Vašem” piešķīra Anhelam Sansam Brisam goda titulu “Taisnīgais starp tautām”.

Pastāvīgā atmaskošana

Migels Anhels de Mugiro i Mugiro (1880-1954) tika norīkots darbā Budapeštā 1938. gada 15. maijā 58 gadu vecumā, kad jau bija pavadījis diplomātiskajā dienestā 31 gadu.

Pirms kļūšanas par ministru diplomātiskajā misijā Ungārijā viņš tika nosūtīts uz Berlīni (Veimāras Republikas pastāvēšanas pēdējos gados, līdz ar dzimstošo nacistu partiju), vēlāk – uz Romu (Musolīnī fašistu diktatūras laikā) un pēc tam uz Bukaresti. Tur no 1931. līdz 1932. gadam viņš nopietni iesaistījās ebreju jautājumu risināšanā: viņš apstrādāja pieteikumus Spānijas pilsonībai, kuri pienāca no lielas daļas vietējās sefardu kopienas, pamatojoties uz 1924. gada karalisko dekrētu.

Mugiro bija pārliecināts monarhijas atbalstītājs; politiski viņš bija Spānijas Atjaunotnes — Hosē Kalvo Sotelo un Ramiro de Maeztu partijas — biedrs un dedzīgs katolis, viņam bija divas māsas – mūķenes.

Viņš cieši sadarbojās ar ģenerāli Franko un Spānijas pilsoņu kara laikā tika iecelts par ārpolitikas vadītāju organizācijai, kas bija atbildīga par Nacionālās Zonas pārvaldīšanu pirms Franko nodibināja savu pirmo ministru padomi 1938. gada janvārī.

1938. gada aprīlī, mēnesi pirms Mugiro tika nozīmēts amatā Ungārijā, valsts pieņēma pirmos rases likumus. Salīdzinoši mierīgu dzīvi aptuveni 825 000 ebreju Ungārijā un anektētajās teritorijās dzīvoja līdz 1944. gada martam – vācu okupācijai un pronacistu valdības iecelšanai, kas sekoja Reiha norādēm, lai iznīcinātu ebreju iedzīvotājus.

Jau sākotnēji Spānijas jaunais ministrs Budapeštā bija ļoti kritiski noskaņots pret Ungārijas valdības antisemītisko nostāju. No 1938. līdz 1944. gadam viņš nosūtīja uz Madridi vairāk nekā divdesmit komunikē tikai, lai paziņotu par rasistiskajiem, pret ebrejiem vērstajiem dekrētiem. Viņš detalizēti izskaidroja, ka šie likumi ietver, piemēram, aizliegumu veikt jebkādas publiskās aktivitātes (proti, no darba atlaida visus ebreju civilos darbiniekus), obligātu nosacījumu valkāt zīmes un dzeltenās zvaigznes, noguldīt sudraba uzkrājumus, kā arī deklarēt visus savus aktīvus (kurus bieži izlaupīja, tāpat kā uzņēmumus), piespiedu darbu bataljonos, aizliegumu ceļot (padarot evakuāciju neiespējamu).

1944. gada martā tika izdots vēl viens dekrēts, kas, pēc Mugiro domām, attiecās pret ebrejiem “vēl bargāk nekā vācu likumdošana šajā pašā jautājumā”. Viņš ziņoja par to Spānijas ministrijai un turpmākajos ziņojumos vēstīja, ka “katru dienu notiek arvien vairāk un vairāk aizturēšanu. Daudzi apcietinātie ir aizvesti uz Vācijas teritoriju un tur ieslodzīti koncentrācijas nometnēs, [...] gestapo, šī bēdīgi slavenā policija, daudzas ebreju mājas ir izlaupījusi un to iemītniekus ļaunprātīgi izmantojusi, turpinot rīkoties, kā vien ienāk prātā.”

1944. gada 22. maijā viņš nosūtīja uz Madridi vēstuli, kuru bija parakstījis kāds “ungāru kristietis”. Vēstulē tika nosodīta nežēlīgā attieksme pret Ungārijas ebrejiem un viņu īpašumu izlaupīšana, un tas, kā viņi lopu vagonos tika aizvesti uz Poliju, iespējams, lai tiktu nogalināti. Diplomāts norādīja, ka “diemžēl” šis apraksts apstiprināja citu informāciju, kas viņam bija pieejama, un noslēgumā rakstīja: “Šī valsts, kas līdz šim bija tik līdzsvarota, šobrīd piedzīvo īstenu cietsirdības krīzi.”

Pēc nacistu iebrukuma, un apzinoties, cik maz laika bija palicis, viņš nekavējoties nolēma uzsākt glābšanas misiju.

No 1944. gada maija beigām līdz jūnija vidum viņš izsniedza Spānijas vīzas 500 ungāru bērniem vecumā no 5 līdz 15 gadiem un 70 pieaugušajiem, kas bērnus pavadīja ceļā uz Tanžeru. Mērķis bija izglābt viņus no drošas nāves. Par spīti viņa un Sarkanā Krusta iegūtajām atļaujām izceļošanai no valsts, Reihs tomēr viņiem galu galā liedza tranzītu. Taču, būdami Spānijas diplomātiskās misijas aizsargāti pret nacistu nežēlību un pateicoties šiem dokumentiem, viņi palika drošībā bēgļu nometnēs, ko atbalstīja Starptautiskais Sarkanais Krusts.

1944. gada 18. jūnijā Migels Anhels de Mugiro i Mugiro pameta Budapeštu, savā vietā atstājot pilnvaroto lietvedi Anhelu Sansu Brisu, spožo 34 gadus veco diplomātu, kurš viņa vadībā bija strādājis un mācījies divus gadus, kļūdams par aculiecinieku antisemītisma uzplaukumam Ungārijā.

Mugiro kā ģenerālkonsuls aizgāja pensijā Cīrihē 1950. gada jūlijā. Viņš nomira četrus gadus vēlāk, neatstājot nevienu pēcnācēju.