Ebreju draugs

Hulio Palensija i Alvaress-Tubau (1884-1952) bija ļoti populāras aktrises Marijas Tubau dēls, un viņa brālis Seferino bija gleznotājs. Viņš apprecējās ar Zoju Dragumisu, Grieķijas premjerministra meitu, ievērojama grieķu politiķa un diplomāta māsu.

Iepriekšējos amatos tādās vietās kā Salonikos, Šanhajā, Stambulā un Atēnās Palensija uzturēja sakarus ar vietējām ebreju kopienām. Šanhajā viņš un viņa sieva cieši sadraudzējās ar Albertu Kohenu, turīgu sefardu.

Kad viņš kā ministrs ieradās Sofijā 1940. gada novembrī, viņš saskārās ar daudzskaitlīgu rases likumu ieviešanu, kas ļoti kaitēja ebrejiem ar Spānijas pilsonību. Viņš neskaitāmas reizes sastādīja gan mutiskas, gan rakstiskas sūdzības, adresētas tieši Ministru Padomes prezidentam – tās bija vērstas pret Bulgārijas valdības patvaļīgo rīkojumu ieviešanu attiecībā uz ebrejiem, neatkarīgi no to pilsonības.

Palensija neatlaidīgi centās pārliecināt gan Bulgārijas, gan Spānijas varas pārstāvjus par antisemītisko likumu nelegālo raksturu, kā arī par Spānijas pienākumu aizstāvēt savus ebreju cilvēkus. Pret ebrejiem pielietotie mēri ietvēra viņu aktīvu un īpašumu pārņemšanu, aizliegumu izmantot publiskos pakalpojumus, obligātu prasību veikt piespiedu darbu un atrašanos atsevišķi nozīmētos rajonos un apkaimēs. Turklāt uz viņiem tika attiecināts aizliegums apmeklēt kafejnīcas, restorānus, kinoteātrus, teātrus, parkus un dārzus.

Pateicoties Palensijas izmisīgajiem lūgumiem, vismaz 81 Spānijas ebrejs tika daļēji pasargāts no vairākām šī likuma prasībām.

Turpmākajos ziņojumos ministrijai Palensija aprakstīja šausmas, kuras pieredzējuši Sofijas ebreji, viņu stāvokli salīdzinot ar "lopu baru, kuru ved uz nokaušanu" vai "vergiem no Āfrikas". Izmisušie sefardi ielenca diplomātisko misiju; daži no viņiem pat izdarīja pašnāvību. Šī traģiskā situācija 1942. gada 14. septembrī motivēja diplomātu mudināt Madridi piešķirt viņam zināmu “elastību” vīzu izsniegšanā 400 ebreju līdzpilsoņiem, kuri vēlējās doties uz Spāniju. Galu galā repatriācija nebija nepieciešama, pateicoties bulgāru tautas izvērstajiem protestiem pret deportācijām.

Palensijas, kas bija ieguvis iesauku “ebreju draugs”, rīcība rosināja valdībai plānot kampaņu pret viņu. Bulgāru slepenie dienesti cītīgi vēroja viņa sievu viņas grieķiskās izcelsmes dēļ; viņi apsūdzēja viņu naidā pret bulgāriem un pret viņiem izvērstā aktīvā kampaņā, kā arī "ebreju uzaicināšanā uz rezidenci un viņu apmeklēšanā". Tāpat viņa sievu turēja aizdomās par to, ka viņa informēja Grieķijas diplomātus Sofijā par visiem noslēpumiem, kurus uzzinājusi no vīra. Pret Palensiju vērstie uzbrukumi vainagojās ar diplomātiskās misijas pirmā sekretāra, Spānijas sefarda Santjago Behara arestu 1943. gada maijā, sākumā izvirzot apsūdzības spiegošanā, bet vēlāk – kontrabandā.

Palensija enerģiski izrādīja pretestību nāves soda izpildīšanai sefardam Leonam Arijē, tādējādi konfrontējoties ar vietējiem varas pārstāvjiem. Kad Leons Arijē tomēr tika pakārts, Palensija, lai aizstāvētu Arijē ģimeni, nekonsultējoties ar citām instancēm un apzinādamies, ka viņš varētu tikt apsūdzēts savu pilnvaru pārkāpšanā, adoptēja abus Arijē bērnus – Klaudiju un Renato. Tāpat viņš piešķīra Arijē atraitnei savas ģimenes locekļa statusu. Pēc radniecības nodibināšanas viņš tiem izsniedza diplomātiskās pases un nogādāja diplomātiskās misijas paspārnē. Vairākas dienas vēlāk, kad Bulgārijas varas pārstāvju spiediens kļuva bīstams, Palensija nosūtīja bērnus un viņu māti uz Bukaresti, nododot viņus sava drauga un kolēģa Kasas Rohasa aprūpē. Šī iniciatīva saniknoja Sofijas valdību, uzskatot to par nopietnu pretošanos un aprakstot to kā "iejaukšanos valsts lietās". Tādējādi 1943. gada 24. jūnijā Palensija tika pasludināts par persona non grata un viņam bija jāatkāpjas no amata, nekavējoties pametot valsti.

Saskaņā ar stingrajiem diplomātiskajiem noteikumiem, Spānijas valdībai viņš bija jāatbrīvo no amata. Kaut arī tā viņu kā ministru iepriekš tika apstiprinājusi nosūtīšanai uz San Salvadoru un jau bija pieprasīts viņa agremāns, šis rīkojums tika atcelts, un Palensija zaudēja amatu uz deviņiem mēnešiem.

Viņš nomira 65 gadu vecumā Hamburgā, būdams ģenerālkonsuls; kāds interesants likteņa pavērsiens – nacistu varas pārstāvji viņu bija apsūdzējuši kā "antivācisku fanātiķi".