Lielais krāpnieks

Džordžo Perlaskas (1910-1992) biogrāfija līdzinās aizraujošam stāstam par izveicīgu krāpšanos, attapību, drosmi un uzticību dzimtenei, kas nebija viņējā – Spānijai. “Viss, ko esmu darījis, ir darīts mūsu abpusējās draudzības, manu simpātiju pret spāņu tautu un cilvēcības vārdā.” Tā Perlaska savu darbu raksturoja bijušajam priekšniekam Anhelam Sansam Brisam 1945. gada augustā.

Kā bijušajam karotājam, vienam no itāļu brīvprātīgajiem, kas Spānijas pilsoņu kara laikā cīnījās spāņu nacionālistu rindās, 1944. gada 1. novembrī Spānijas diplomātiskā misija Budapeštā Perlaskam piešķīra diplomātisko aizsardzību un pasi, jo pēc nacistu karaspēka īstenotās Ungārijas okupācijas viņš jutās vajāts un apdraudēts.

Šajā laikā viņš pieņēma vārdu Horhe un jau 34 gadu vecumā sāka palīdzēt Anhelam Sansam Brisam aizsargāt ebrejus, sevišķi tos, kas dzīvoja tā dēvētajās Spānijas protekcijas mājās.

1944. gada 6. decembrī, kad, padomju karaspēkam strauji tuvojoties Budapeštai, Sanss Briss bija spiests pamest pilsētu, ar diplomātiskās misijas juridiskā padomnieka Soltana Farka atbalstu, taču bez Ārlietu ministrijas augstāko amatpersonu Madridē atļaujas un ziņas Perlaska nolēma ņemt iniciatīvu savās rokās. Būdams rīcības cilvēks, viņš ātri vien panāca, ka visi — tai skaitā Ungārijas varas pārstāvji — noticēja, ka Spānija viņu iecēlusi par konsulu. Šī viltus identitāte deva viņam nepieciešamo aizsegu Migela Anhela de Mugiro aizsāktā un Sansa Brisa tālāk īstenotā humanitārā darba turpināšanai.

Līdz brīdim, kad padomju karaspēks atbrīvoja Budapeštu 1945. gada 16. janvārī, Horhem Perlaskam vairākkārt izdevās apturēt zem Spānijas protekcijas esošo ebreju māju evakuāciju, ko veica Bultu krusta milicija. Ungāru nacistu, pazīstamu ar nosaukumu Nyilas, vidū diemžēl izplatīta prakse bija iebrukt šajās mājās un aizvest ebrejus uz nošaušanu pie Donavas, līķus iemetot upē. To zinot, Perlaska rīkojās ar lielu drosmi un aukstasinīgu pārgalvību: riskējot ar dzīvību, viņš izmantoja savas diplomātiskās privilēģijas un imunitāti, lai nepieļautu ebreju aizvešanu, tādējādi izglābjot viņus no drošas nāves. Viņam pat izdevās panākt kādas citas Spānijas protekcijā esošas grupas atbrīvošanu, kad tā jau grasījās kāpt vācu SS kravas automašīnās, lai dotos ceļā uz deportācijām.

Viltus konsuls izplānoja īpašu novērošanas un uzraudzības sistēmu starp mājām, kas viņam nodrošināja tūlītēju informāciju par aizturēšanām un citām skaudrām, bieži sastopamām un traģiskām epizodēm, kuras īstenoja SS un ungāru nacisti. Turklāt trūkuma pārņemtajā Budapeštā, kur pārtika bija nepietiekamā daudzumā, viņš ar Sarkanā Krusta palīdzību iepirka tik daudz ēdamā, cik vien bija iespējams dabūt. Viņam pat izdevās noslēgt darījumu ar kādu maiznieku par regulārām ikdienas maizes piegādēm uz ebreju mājām. Perlaska īpaši rūpējās arī par bāreņu namu atrašanu deportēto vai nogalināto vecāku bērniem.

Vēl kāda cita Perlaskas pārdroša un riskanta darbība bija saistīti ar jaunu aizsardzības vēstuļu izsniegšanu. Lai viestu lielāku ticamību, viņš tās datēja pirms 4. decembra, kad Sanss Briss vēl dzīvoja Budapeštā.

Visbeidzot vērts atzīmēt, ka, būdams spāņu diplomāts (kaut arī viltus), Perlaska piedalījās vairākās neitrālo valstu diplomātisko misiju sadarbības komitejas sēdēs, kuras kopīgi organizēja Zviedrija, Šveice, Svētais Krēsls, Portugāle un Spānija, lai apturētu ebreju deportācijas, pieprasītu humānu izturēšanos pret tiem, kas jau atradās koncentrācijas nometnēs, atmaskotu pret nevainīgiem cilvēkiem— sevišķi bērniem — pielietotās "nežēlīgās" metodes un pieprasītu Ungārijas valdībai respektēt aizsardzības vēstules, kuras bija izsniegušas neitrālās valstis.

Džordžo Perlaska nomira Padujā 1992. gada 15. augustā. Gadu pirms viņa nāves, 1991. gada maijā, Spānijas valdība apbalvoja viņu ar Izabellas Katolietes ordeni.

1988. gada 9. jūnijā “Jad Vašem” piešķīra viņam goda titulu “Taisnīgais starp tautām”.

No poļu ebreja līdz spāņu diplomātam

Samuela Skornicka (1899-1957) – vēlākā Santosa Montero Sančesa – viltus spāņu diplomāta, īstena Francijas patriota un dedzīga ebreju aktīvista piedzīvojumiem bagātais mūžs ir pārsteidzošs.

Jau no agras jaunības šis ebreju izcelsmes polis, kura tēvs bija rabīns, iesaistījās pagrīdes pretpadomju grupās. Viņš devās uz Franciju, lai studētu jurisprudenci, un palika tur uz dzīvi, kļūstot par šīs valsts pilsoni.

1940. gada jūnijā pēc vācu okupācijas Skornickis pameta Parīzi, lai kopā ar savu sievu un abu trīs meitām dotos uz mazu pilsētiņu Lavoru, netālu no Tulūzas. Viņš vadīja tekstila uzņēmumu kopā ar kādu ebreju draugu un sadarbojās ar pretošanās kustību, lai, izmantojot viltus identitātes, evakuētu Sabiedroto lidotājus uz Spāniju.

1941. gada decembrī, uzzinot, ka viņu atklājis Sicherheitsdienst – SS izlūkošanas dienests,– Skornickis bēga uz Alžīriju. Pēc īsas uzturēšanās Orānā, viņš apmetās Tulūzas viesnīcā „Viktorija”, kuru vadīja kāds Spānijas bēglis. Ar viesnīcas vadītāja starpniecību viņš iepazinās ar La Granhas grāfu, Spānijas Sarkanā Krusta direktoru, kurš strādāja pie Francijas ieslodzīto atbrīvošanas no Mirandas de Ebro (Spānija) kara nometnes un kurš vēlāk ieteica Skornicki Enrikem Komtem Askuagam – Spānijas vicekonsulam Sent-Etjēnā. 1942. gada beigās Skornickis kļuva par vicekonsula labo roku un juridisko atašeju.

Sent-Etjēna tolaik bija galvenais industriālais centrs, septītā lielākā pilsēta Francijā, kurā mitinājās daudzskaitlīga – vairāk kā 7000 liela – Spānijas emigrantu kopiena.

Apzinoties, ka Skornicka uzvārda dēļ būs grūti uzdot viņu par spāni, Komte Askuaga lūdza viņu izvēlēties sev citu vārdu. Tā kā jautājuma apspriešanas brīdī uz galda stāvēja Montero liķiera pudele, tika nolemts, ka Samuels Skornickis pārtaps par Santosu Montero Sančesu.

Pēc tam, kad Višī Franciju okupēja Vācija, laika posmā no 1942. gada beigām līdz pat 1944. gada sākumam, "Montero Sančesa" kā juridiskā atašeja pagrīdes darbība galvenokārt koncentrējās uz sadarbību ar groupes francs de la Loire – pretošanās kustības desantnieku tīklu Luārā. Izmantojot savu viltus identitāti, konsulārā dienesta transportu un iespējas sagādāt nepieciešamos Vācijas un Francijas dokumentus, viņš palīdzēja slēpt un nogādāt drošībā gan savus tautiešus ebrejus, gan franču pretošanās kustības dalībniekus un Spānijas bēgļus no republikāņu flanga.

1944. gada sākumā, kad Spānijas vicekonsuls bija spiests atgriezties Madridē veselības problēmu dēļ, Montero Sančesa pārvērtības sasniedza savu apogeju: atrodot 1862. gada Konsulārās konvencijas starp Spāniju un Franciju kopiju, kas paredz, ka pastāvīgā vicekonsula prombūtnes laikā viņu amatā var aizvietot kāda cita no akreditētajām pārstāvniecības amatpersonām, Montero Sančess nolēma pats sevi iecelt par jauno vicekonsula pienākumu izpildītāju, ar visām no tā izrietošajām diplomātiskajām privilēģijām un imunitāti.

Reiz, 1944. gada jūnijā, vilcienā ceļā uz Lionu, viņš, pilnīgā aukstasinībā uzrādot savu viltoto diplomāta apliecību, pārliecināja vācu policistus ļaut viņam ņemt savā aizbildnībā divus ebreju jauniešus, kuri, kā viņš apgalvoja, esot sefardu izcelsmes spāņu pilsoņi.

Būdams vicekonsuls, viņš īrēja vairākus īpašumus it kā vicekonsulāta vajadzībām: arhīva telpām, tirdzniecības un preses biroju ierīkošanai. Baudot viltus diplomātisko imunitāti, Santoss Montero patiesībā izmantoja šīs telpas, lai uzglabātu ieročus, pagrīdes brošūras un citus kompromitējošus materiālus, kā arī dodot patvērumu bēgļiem un cilvēkiem, kuriem draudēja deportācija. Viņu vidū bija arī Itkins Rubins, 44 gadus vecs krievu izcelsmes ebrejs, un viņa ģimene, kā arī Leons Kleimans – naturalizējies Francijas ebrejs.

Vienā no šādām telpām Santoss Montero bija izvietojis iespiedmašīnu, ar kuru tika izdotas viltotas personas apliecības. Dokuments, kas, pamatojoties uz 1862. gadā parakstīto Konsulāro vienošanos starp Spāniju un Franciju, nodrošināja aizstāvību Spānijas bēgļiem Francijā, tika izdots 6000 eksemplāros. Tādējādi Montero izdevās panākt, ka viņi netika iesaukti STO (Obligātajā darba dienestā) un aizvesti uz Vāciju. Tādā pašā veidā viņš palīdzēja arī atsevišķiem Francijas pretošanās kustības dalībniekiem un vairākiem ebrejiem.

Minētā "vicekonsula Santosa Montero" darbība nebūtu bijusi iespējama bez divu vicekonsulāta ierēdņu – pirmā sekretāra Feličiano Martina-Galāna un viņa jaunā asistenta Antonio Barrero – palīdzības un līdzdalības. Santoss Montero varēja paļauties arī uz iekšējo palīdzību no vairāku franču prefektu, piemēram, Andrē Butemī un Žerāra Podžoli, puses.

Pēc tam, kad Sabiedroto karaspēks 1944. gada septembrī atbrīvoja Sent-Etjēnu, Samuels Skornickis – nu jau ar savu īsto vārdu un identitāti – turpināja iesākto humanitāro darbu, palīdzot holokaustā izdzīvojušajiem ebrejiem. 1946. gada augustā viņš tika iecelts par ģenerālsekretāru Ebreju imigrantu palīdzības darba grupai – organizācijai, kas palīdzēja 15 000 Francijā palikušajiem Polijas ebrejiem pirms viņu emigrācijas uz Izraēlu.

1947. gadā Santoss Montero emigrēja uz ASV, bet desmitgadus vēlāk nomira Melburnā.