Deportāciju apturēšana

Sebastianam Romero Radigalesam (1884-1970) bija cieši sakari ar Grieķiju, jo viņa sievas Elenas Kutavas Animo ģimene bija grieķu izcelsmes. Apmeklējot Atēnas 1936. gada 18. jūlijā, viņš tika nozīmēts par oficiālo nacionālas valdības pārstāvi Grieķijā. Šajā amatā viņš palika visu Spānijas pilsoņu kara laiku. Ideoloģiski viņš bija konservatīvs. Viņa brālis bija parlamenta Agrārās partijas deputāts un Spānijas Otrās Republikas laikā – Lauksaimniecības ministrijas sekretāra vietnieks.

Būdams reliģiozs vīrs ar dziļi katolisku pārliecību, Radigaless ar ebreju pasauli iepazinās savu pirmo diplomātisko misiju laikā: Larašā (Maroka), Tanžerā (Maroka), Belgradā (Dienvidslāvija) un Galacā (Rumānija). Iepriekšējā Atēnu apmeklējuma laikā viņš bija nodibinājis ciešas saites ar vietējo sefardu kopienu, bet savas misijas laikā Sofijā (no 1939. līdz 1940. gadam) pieredzēja nežēlīgu antisemītisku politiku un uzsāka procedūras, cenšoties apturēt pirmās Spānijas ebreju kopienas izraidīšanas pavēles.

1943. gada 9. aprīlī viņš kļuva par konsulu Atēnās, kas notika vienlaikus ar Vācijas ultimātu deportēt ebrejus no Salonikiem. Sastopoties ar šo traģisko situāciju, viņš nenogurstoši centās pārliecināt valdību Madridē, lai tā repatriētu savus sefardu tautiešus.

Par spīti tam, ka no ministrijas tika saņemts noraidījums ar papildus precīzi formulētām instrukcijām uzturēt "pasīvu attieksmi un neuzsākt nekādas personīgās iniciatīvas", Radigaless sazinājās ar citiem ārvalstu diplomātiem, lai rastu iespēju apturēt deportācijas. Viņa centieni apturēt 367 Spānijas Saloniku ebreju deportēšanu uz Bergeni-Belzeni 1943. gada augusta sākumā neizdevās. Tomēr viņš no jauna iejaucās, lai viņiem nodrošinātu “labu izturēšanos” pārvešanas un uzturēšanās laikā koncentrācijas nometnē, kā arī vēlāk panāktu viņu evakuāciju uz Spāniju.

Iepriekš viņš, sadarbojoties ar Itālijas konsulu, vāciešiem nezinot un bez saskaņošanas ar Madridi, bija palīdzējis aptuveni 150 Spānijas sefardiem no Salonikiem bēgt uz Atēnām ar Itālijas militāro vilcienu. Turklāt ar viņa starpniecību itāļi paplašināja savu aizstāvību attiecībā uz neskaitāmiem Spānijas ebrejiem, kam bija itāļu vai grieķu laulātie partneri.

Pēc tam, kad 1943. gada 9. septembrī Grieķijas galvaspilsētu okupēja vācu karaspēks, Radigaless nekavējoties brīdināja savus priekšniekus, ka Spānijas ebreju liktenis Atēnās neapšaubāmi būs tikpat traģisks kā viņu brāļiem Salonikos. Viņš lūdza Spāniju steidzami repatriēt viņus, paužot šajā jautājumā savu personīgo nostāju un bažas.

Radigalesa nenogurstošie centieni pārliecināt ministriju panākt vienošanos ar vācu valdību beidzot vainagojās ar panākumiem – sešus ar pusi mēnešus pēc viņu deportācijas no Salonikiem, 1944. gada februārī, 365 cilvēki no grupas, kuri bija ieslodzīti Bergenē-Belzenē un bija izdzīvojuši, tika atbrīvoti un nogādāti Spānijā.

Taču prieks par šo repatriāciju neturpinājās ilgi. Tā kā no Madrides atbalsta nebija, 1944. gada 2. aprīlī nacisti deportēja citu grupu: 155 sefardu ebrejus, kuri tika apcietināti Atēnās un ieslodzīti Haidari nometnē. Kristīgās cilvēkmīlestības vadīti, Radigaless un viņa sieva bieži apmeklēja viņus, lai atvieglotu viņu ciešanas; tāpat viņi tiem nosūtīja arī kravas automašīnu ar pārtiku un citiem krājumiem. Konsuls mēģināja vienoties ar vāciešiem, lai novērstu gados veco cilvēku, slimo un bērnu nosūtīšanu necilvēcīgajā ceļā, taču viņa lūgumi netika sadzirdēti.

No 1944. gada jūlija līdz septembrim Radigaless personīgi uzņēmās palīdzēt un aizstāvēt ap 80 cilvēku lielu Spānijas un Grieķijas ebreju grupu, kura bija izbēgusi no deportācijas, slēpjoties Atēnās. Dažus no viņiem, neinformējot par to Madridi, Radigaless paslēpa viesnīcā netālu no diplomātiskās misijas ēkas, kurai viņš bija piešķīris eksteritoriālu statusu. Viņa sieva Elena savā rezidencē uz pāris nedēļām pat deva patvērumu Ino Gategno gados vecajam tēvam un vēlāk, pateicoties garīdzniekam Tipaldosam, sameklēja viņam drošu patvērumu.

Par spīti Radigalesa uzstājīgajiem centieniem panākt Atēnas spāņu ebreju atbrīvošanu, tam nebija lemts notikt līdz pat brīdim, kad 1945. gada 13. aprīlī Bergenē-Belzenē ieradās britu karaspēks.

Diplomāts palika Atēnās līdz aiziešanai pensijā 1954. gadā, pēc tur pavadītiem 11 nepārtrauktiem darba gadiem, kas diplomāta karjerā ir neierasta prakse. Kad diplomātiskās misijas statuss tika paaugstināts, viņš pelnīti tika nosaukts par vēstnieku. Viņš nomira Madridē 86 gadu vecumā.

2014. gada 26. februārī “Jad Vašem” piešķīra Sebastianam Romero Radigalesam goda titulu “Taisnīgais starp tautām”.

"Papaziko darīs visu jūsu brīvības vārdā"

Tēvam Rikardo Ireneo Tipaldosam (1898-1973), grieķu bizantiešu Katoļu baznīcas priesterim, kurš dzimis Patrasā, bija svarīga un varonīga loma Saloniku sefardu apcietināšanas laikā 1943. gada jūlijā: neskaitāmi ebreji ar Spānijas un Grieķijas pavalstniecību ir viņam pateicīgi par savām dzīvībām, jo viņš novērsa viņu deportāciju Atēnās, nodrošinot viņiem patvērumu, paslēptuvi un aizsardzības dokumentus.

Pateras ("tēvs" grieķu valodā), kā viņu sirsnīgi dēvēja kolēģi, nostrādāja Spānijas vēstniecībā Grieķijā 34 gadus, no 1937. gada līdz savai aiziešanai pensijā 1971. gadā, vispirms kā tulkotājs un pēc 1942. gada kā pirmais sekretārs.

Toreizējā ģenerālkonsula Sebastiana Romero Radigalesa vadībā Tipaldoss trīs reizes brauca uz Salonikiem, lai "sniegtu mierinājumu un atbalstu 367 Spānijas apcietināto ebreju grupai". 1943. gada 31. jūlijā viņš mēģināja pārliecināt vācu varas pārstāvjus aizkavēt šo cilvēku deportāciju līdz skaidrai aizstāvības saņemšanai no Madrides. Gadījumā, ja tas nebūtu iespējams, viņš lūdza vismaz atbrīvot no deportācijas bērnus un gados vecākos ļaudis. Lai arī šie centieni bija veltīgi, pēc tam viņš neatlaidīgi lūdza gestapo komandieri Visliju Čeniju atļaut viņam kā Spānijas konsula Atēnās pārstāvim pavadīt konvoju uz Bergenes-Belzenes koncentrācijas nometni. Rezultātā vācieši vienīgi Spānijas ebrejiem atļāva nodrošināt labākus ceļošanas apstākļus nekā Grieķijas ebrejiem.

Sevišķi apbrīnojama bija Tipaldosa drosme Spānijas pilsoņiem piederējušās naudas un vērtslietu, kas bija atņemtas pēc tam, kad viņus arestēja, transportēšanā. Šīs vērtības viņam bija nodevis Spānijas vicekonsuls Salonikos Salomons Ezratī Botons. Pēc tam viņš personīgi nogādāja Atēnās trīs lielas ceļasomas ar vairāk kā 80 kilogramiem dārglietu un zeltu, ko viņš salika individuāli numurētos un noslēgtos saiņos, norādot īpašnieku vārdus un saturu uz katra no tiem. Sava trešā brauciena laikā viņš pārveda 22 miljonus drahmu, 40 000 dolāru un 50 000 Šveices franku. Spiliakoss, Spānijas kolonijas advokāts, visas šīs lietas vēlāk glabāja Atēnu konsulātā, lai pēc kara tās neskartas atdotu īpašniekiem.

Kad Atēnās baznīcu vadītāji aicināja iedzīvotājus sniegt paslēptuvi vajātajiem, Tipaldoss pievienojās šiem centieniem, meklējot ebrejiem drošu patvērumu un īpaši rūpējoties par bērniem.

Būdams grieķu katoļu bāreņu nama administratīvais direktors Atēnās, uz paša atbildību un riskējot ar paša dzīvību, viņš nodrošināja slēptuvi un ēdienu diviem Emanuēla un Raheles Saltielas Kohenu dēliem: 14 gadu vecajam Salomonam (slēpās ar segvārdu Nikos) un 5 gadus vecajam Serhio (ar segvārdu Teodors). Turklāt viņš savā mājā nodrošināja patvērumu arī Benu-Sasonu ģimenei. Kad pastiprinājās vācu pārmeklēšanas draudi, viņš sameklēja tiem jaunas uzticamas mājvietas, aizsargājot un apgādājot viņus ar pārtiku līdz valsts atbrīvošanai.

Tēvs Tipaldoss izmantoja savu statusu kā Spānijas konsulāta pirmais sekretārs, lai sagādātu identifikācijas dokumentus vajātajiem cilvēkiem, kuri bija zaudējuši Spānijas pilsonību, apprecot Grieķijas pilsoņus. Tas glāba viņu dzīvības.

1944. gada pavasarī gestapo viņu nedēļu noturēja savā štābā Merlinas ielā, apsūdzot ebreju slēpšanā, taču viņš, par spīti nežēlīgajai pratināšanai, neko neatklāja. Ar neiedomājamu drosmi Sebastianam Romero Radigalesam izdevās viņu atbrīvot.

Pēc vairākiem gadiem daži no tiem, kurus Tipaldoss bija izglābis, joprojām dalījās spilgtās atmiņās par notikumiem Salonikos — kurp viņš bija devies tos mierināt — kad viņš bija čukstējis: "Jūsu Papaziko ir šeit". Viņiem bija liels atvieglojums dzirdēt viņu sakām: "Papaziko darīs visu jūsu brīvības vārdā". Būdams simtiem ebreju, kurus viņš bija pasargājis un kuriem palīdzējis tādā vai citādā veidā, bezgalīgās pateicības ieskauts, tēvs Tipaldoss vienīgi noteica: "Es pildīju savu pienākumu kā cilvēks un kā kristietis".

1958. gadā tēvam Tipaldosam tika piešķirts grieķu pareizticīgo arhimandrīta tituls, un 1971. gada novembrī, sasniedzot pensijas vecumu, Spānijas Ārlietu ministrija piešķīra viņam cienīgu pensiju, kura nodrošināja iespēju dzīvot pārticībā reliģiskajā ordenī līdz pat savai nāvei 1973. gada oktobrī.

1969. gada 8. jūlijā “Jad Vašem” piešķīra tēvam Irineo Tipaldosam goda titulu “Taisnīgais starp tautām”.