Analīze par to, ko darīja un ko varēja izdarīt Spānija, lai mazinātu ebreju ciešanas un vajāšanas, kuras īstenoja nacisti, kā arī citas holokausta šausminošās dimensijas, joprojām ir diskusijas, bieži gan savtīgas, vērta tēma.

Sākotnēji tika uzskatīts, ka 48 000 līdz 60 000 ebreju izdevās izvairīties no deportācijas un iznīcināšanas, pateicoties Spānijas politikai. Jaunākie pētījumi apšauba šos skaitļus, skaitu samazinot līdz 30 000 – 35 000, bet pievienojot vēl 8000 cilvēku, kuri tika glābti, pateicoties personīgai diplomātu un citu Spānijas Ārlietu dienesta locekļu ārvalstīs iesaistei. Tā notika, jo Spānija ebreju ieceļošanai bija izvirzījusi daudz stingru prasību.

Kādēļ tika noteikta tik smalka birokrātija tik svarīgā un steidzamā gadījumā? Tā laika nacistu spiediens un Spānijas apjomīgais materiālo resursu trūkums tikuši pienācīgi apspriesti. Taču tie, iespējams, nebija izšķirošie faktori.

Šķiet, ka daudz svarīgāks bija politiskais lēmums “nepārvest viņus uz Spāniju, lai tie apmestos mūsu zemē, jo tas ne pavisam nav mūsu interesēs, nedz ir Kaudiljo (Fransisko Franko) autorizēts, un mēs nevaram viņus pamest esošajā situācijā, izliekoties, ka mums nav zināms viņu kā Spānijas pilsoņu statuss”. Ģenerālis Gomess-Hordana, Spānijas ārlietu ministrs, rakstīja šos vārdus savam armijas kolēģim Karlosam Asensio 1943. gada martā, atsaucoties uz aptuveni 4000 sefardu lūgumu, kuri tobrīd atradās Trešā reiha okupētajās teritorijās — puse no tiem Francijā, — atļaut viņiem ieceļot Spānijā. Nedrīkst aizmirst, ka no tiem 4000 cilvēkiem (kuriem bija tiesības uz Spānijas pilsonību saskaņā ar Primo de Riveras 1924. gada dekrētu) galu galā tikai 700 vai 800 tika ielaisti savā dzimtenē.

Ir nepieciešams izdalīt divus atšķirīgus periodus: vienu – līdz 1942. gada jūlijam; otru – no šī datuma līdz Otrā pasaules kara beigām.

Pirmajā periodā ap 25 000 ebreju tiek uzskatīti par izglābtiem, viņiem kara laikā šķērsojot Pirenejus. Pēc Francijas krišanas 1940. gada jūnijā vairāki tūkstoši ebreju devās Spānijas robežas virzienā. Madride viņiem piešķīra nepieciešamās tranzītvīzas, lai viņi varētu doties uz Portugāli, Ziemeļāfriku vai Ameriku. Kopā ar šiem ebrejiem robežu šķērsoja vēl vairāki simti ebreju, no kuriem daudzi tika uzskatīti par bezpavalstniekiem. Viņiem bija jāpakļaujas daudz stingrākai kontrolei un ierobežojumiem. Daudziem tranzītvīzas tika atteiktas, un bija ievērojams skaits izraidīšanas gadījumu.

Vēlāk, otrā perioda laikā, ieceļošana tika drastiski ierobežota: tika pieprasīta pilna dokumentācija, un katrai jaunai grupai repatriēto Spānijas ebreju neļāva ieceļot valstī, kamēr iepriekšējā grupa nebija pametusi valsts teritoriju. Taču ir jāatzīst, ka arī Sabiedroto puses pasivitāte attiecībā uz ebreju bēgļu evakuāciju bija šķērslis viņu ieceļošanai Spānijā.

Tomēr, daudziem ebrejiem par laimi, okupētajās valstīs grupai spāņu diplomātu un Spānijas Ārlietu dienesta locekļu bija pavisam cita pieeja šim jautājumam. Pakļaujot riskam savu karjeru, riskējot pat ar dzīvību, viņi pielietoja iemaņas un viltību, lai palīdzētu un glābtu ebrejus, kurus sargāja Spānijas diplomātiskā misija, ļoti bieži nesaņemot nepieciešamo palīdzību un atbalstu no Madrides varas pārstāvjiem.

Pēc kara beigām, baidoties, ka liela daļa ebreju no koncentrācijas un nāves nometnēm varētu izvēlēties Spāniju kā savu mītnes zemi, Franko režīms izdeva likumu kopumu, kas novērsa šādu iespēju. Kritērijs bija “cik vien iespējams, novērst ebreju, kas iepriekš dzīvojuši ārvalstīs, ieceļošanu un palikšanu Spānijā”. Tie, kuri spēja pierādīt, ka bija Spānijas pilsoņi, varēja saņemt “visas iespējas, lai repatriētos uz izcelsmes mājvietu”. Madrides nostāja bija sekojoša: jo mazāk ebreju Spānijā, jo labāk – mazāk problēmu.

Skaidrs, ka bija iespējams darīt vairāk; ir acīmredzami, ka Franko režīms nebija ebreju aizstāvis, pretēji tam, kā tika apgalvots. Tomēr ir taisnība, ka daudzas citas valstis (kurās, iespējams, bija lielāka rīcības brīvība) lai novērstu ebreju iznīcināšanu, nedarīja vairāk kā Spānija.