Dzīve pagrīdē

Hosē Ruiss Santaelja (1904-1997), kura vecāki bija zemnieki no Baenas, Kordovas, bija deviņpadsmitais bērns divdesmit viena bērna ģimenē. Viņš Madridē studēja lauksaimniecības inženierzinātnes, ko pabeidza 1931. gadā, un trīs gadus vēlāk ieguva doktora grādu Halles-Vitenbergas Universitātē, Vācijā. Tur viņš satika Valtraudu Šrāderi Angelšteinu (1913-2013), kura bija dzimusi protestantu ģimenē Saksonijā. Viņi apprecējās 1936. gadā, viņa pārgāja katoļticībā un pieņēma Spānijas pilsonību, mainot savu vārdu uz “Karmena”. Viņam tobrīd bija 30 gadu, viņai – 21. Tobrīd spēkā bija rasistiskie Nirnbergas likumi, tāpēc, lai apprecētos, Hosē bija jāuzrāda kristību apliecība no viņa draudzes Baenā, apliecinot, ka viņam nav ebreju asiņu. Šī bija viņa pirmā personīgā saskarsme ar nacistiskās Vācijas antisemītisko realitāti.

Tā kā Santaelja bija studējis Vācijā (viņš tekoši runāja vācu valodā), un sievas radi bija ar vācu saknēm, tas 1942. gada decembrī viņam nodrošināja iespēju kļūt par jauno lauksaimniecības atašeju Spānijas vēstniecībā Berlīnē, kur pāris nodzīvoja vairākus mēnešus, vēlāk pārceļoties uz Dīdersdorfu, 62 kilometrus tālāk. Tobrīd viņiem bija četri bērni, tāpēc viņi pārcēlās uz lielāku māju laukos.

Izmantojot priviliģēto diplomātiskā statusa aizsegu, no 1944. gada aprīļa līdz septembrim Hosē Ruiss Santaelja un Karmena Šrādere savā Dīdersdorfas rezidencē slēpa trīs ebreju sievietes, piešķirot viņām viltus identitāti kā kalponēm. Ar šādu rīcību pāris uzņēmās lielu personīgo un profesionālo risku: ja viņi tiktu pieķerti, tas būtu ļoti nopietns diplomātisks incidents.

Pirmā no trim sievietēm, Ģertrūde Noimane, bija brīnumainā veidā izdzīvojusi, izlecot no braucošas kravas automašīnas, kura veda viņu uz nāves nometni. Kopš 1943. gada pavasara viņa dzīvoja pagrīdē, izliekoties par ārieti un dažas dienas nedēļā strādājot par šuvēju pie Santaeljas ģimenes, kad viņi vēl dzīvoja Berlīnē. Redzot pāra dziļi labvēlīgos nodomus, izmisusī sieviete viņiem atzinās, ka viņai ir ebreju izcelsme. Santaeljas ģimene nolīga viņu kā pie viņiem dzīvojošu kalponi un viņas drošībai kopā ar viņiem mudināja pārcelties uz Dīdersdorfu. Kad viņa uzzināja, ka Karmena meklē auklīti saviem četriem bērniem, Noimane ieteica viņiem nolīgt Ruti Arndtu, viņas ārsta, pazīstama ebreju psihiatra, meitu.

Arndtu ģimenes stāsts uzrunāja Santaelju pāri: viņi dzīvoja pagrīdē, viņiem draudēja deportācija, ja viņi tiktu atrasti. 1944. gada aprīlī viņi nolīga jauno Ruti, kurai bija pediatrijas medmāsas pieredze; drīz pēc tam viņi Rutes mātei Linai sarūpēja patvērumu, nolīgstot viņu par pavāri. Ģimenes tēvs, Dr. Artūrs Arndts, atrada patvērumu sava bijušā pacienta pagrabā, un Santaelja personīgi, kad vien iespējams, nesa viņam pārtiku.

Lai izvairītos no aizdomām pārējā mājsaimniecības personāla vidū — ieskaitot meiteni, kura nāca no Hitlera jaunatnes (Hitlerjugend) — Santaelju pāris nodrošināja Arndtiem viltus identitāti. Rute kļuva par medmāsu Ruti Noi un pārvācās uz guļamistabu, kur gulēja trīs mazās Santaelju māsas un zīdainis, kamēr Lina tika pārdēvēta par Frau Līšeni Verneri un dalīja istabu ar Ģertrūdi. Māte un meita savas attiecības turēja slepenībā. Līdztekus šim patvērumam, trīs ebreju sievietes no Santaelju pāra regulāri saņēma samaksu par darbu.

Sabiedrotajiem virzoties uz priekšu un ņemot vērā Berlīnes pastāvīgo bombardēšanu, 1944. gada 15. septembrī Santaelja tika nosūtīts uz netālu esošo Spānijas diplomātisko misiju Bernē. Hosē un Karmena apsvēra domu ņemt Ruti sev līdzi, paslēptu autopiekabē, kuru viņi vilka līdzi, braucot ar automobili ar diplomātiskajiem numuriem, taču viņi bija spiesti atteikties no šī plāna, jo draudēja briesmas tikt atklātiem. Apmetušies Šveicē, viņi turpināja gādāt par Arndtu ģimeni arī turpmākajos kara gados, sūtot viņiem pārtikas kartītes un saiņus ar ēdienu ar Maksa Kēlera, Spānijas vēstniecības vietējā darbinieka, starpniecību. Arndti bija dažas no tām ebreju ģimenēm, kurā visiem tās locekļiem izdevās izdzīvot, slēpjoties līdz Berlīnes atbrīvošanai.

1946. gadā Arndti emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Iepriekšējā auklīte dzīvoja Ņujorkā un Kalifornijā līdz savai nāvei 2012. gada maijā, 90 gadu vecumā. Viņa uzturēja draudzību ar Santaelju ģimeni visa mūža garumā, meitas vienmēr viņu sauca par krustmāmiņu Ruti.

1988. gada 13. oktobrī “Jad Vašem” piešķīra Hosē Ruisam Santaeljam un Karmenai Šrāderei goda titulu “Taisnīgais starp tautām”.

Nogalināts, pildot darba pienākumus

Kad, pateicoties viņa sakariem ar monarhistu aprindām un partiju “Cambó’s Lliga Regionalista”, Alehandro Pons Bofils (1896-1944) saņēma norīkojumu uz Nicu, Piejūras Alpu departamentā dzīvoja ap 2000 spāņu un 15 000 ebreju un Nica bija Francijas ceturtā lielākā pilsēta ar aptuveni 210 000 iedzīvotāju.

43 gadus vecais barselonietis Pons, kas bija precējies ar ASV pilsoni Maribelu Krippendorfu, nāca no katalāņu uzņēmēju un politiķu ģimenes: viņa tēvs Alehandro Pons i Serra bija Karaļa Alfonso XIII parlamenta un senāta loceklis, viņa svainis Huans Teiksidors bija diplomāts, Svētā Krēsla sūtņa padomnieks.

1942. gada decembrī Pons ieteica, lai Spānijas ebreji nedodas uz Prefektūru apzīmogot identitātes dokumentus un pārtikas kartītes ar burtu “J” – “Juif” (“Ebrejs”). Viņš ziņoja prefektam, ka Spānijā nav atšķirības starp rasēm un ka visiem spāņiem ir līdzvērtīgas tiesības, un viņš panāca apzīmogošanas aizkavēšanu. Tajā pašā laikā viņš izsniedza apliecības, kuru turētāji, ņemot vērā viņu Spānijas pilsonību, guva labumu no 1862. gada Konsulārās konvencijas starp Spāniju un Franciju, kas tolaik bija spēkā. Viņš turpināja šo apliecību izsniegšanu – savam priekšniekam, Marseļas konsulam, nezinot – līdz vācu okupācijai 1943. gada septembrī.

Pons atkārtoti aizbilda ģenerālkomisariātam, kas bija atbildīgs par Višī Francijas ebreju jautājumiem, aizstāvot Spānijas ebreju aktīvus un īpašumu, piemēram, Samuela Fransesa, Adolfo Gruenebauma un Lauras Hass de Saportas gadījumā. Viņš prasmīgi novērsa steidzīgo likvidāciju, kas notika bez garantijas un par zemām cenām. Par spīti Prefektūras nepatikai, Ponam izdevās aizvietot francūžu administratorus, ko bija uzspiedis Višī, ar spāņu administratoriem. Sastopoties ar cilvēku māju izlaupīšanu, viņš bieži izteica sūdzības nacistu policijas komandierim un pieņēma lēmumu apzīmogot durvis ar īpašo spāņu īpašumu sertifikātu.

Pona viscēlākā humanitārā akcija, iespējams, bija viņa mērķtiecīgā cīņa par gestapo arestēto ebreju atbrīvošanu; viņu vidū 1943. gadā bija Makss Feinšteins Berlovics un viņa sieva (oktobrī), un Alberto Kohens Hasans (decembrī). Pēc neatlaidīgajiem pūliņiem 1944. gada aprīlī viņš panāca Enrikes Madanī un viņa sievas Ļubovas atbrīvošanu. Viņiem vēl esot apcietinājumā, ar Pona starpniecību viņu 6 gadus veco meitu Lūsiju pie sevis uzņēma bijusī Spānijas republikāņu deputāte Marija Leharraga Garsija, rakstnieka Gregorio Martinesa Sjerras sieva. Kad rasu aresti kļuva par normu, diplomāts vietējai spāņu ebreju kopienai ieteica repatriēties uz Spāniju, izmantojot ar Berlīni noslēgto vienošanos. 1943. gada oktobrī, noformējot kolektīvu pasi, viņš palīdzēja atstāt valsti 15 pieaugušajiem, 5 bērniem un zīdainim. Tā kā iekļaušana repatriācijas sarakstos veicināja deportēto personu atbrīvošanu no Francijas koncentrācijas nometnēm, starp trīsdesmit deviņām personām, kas tika reģistrētas 1944. gada martā, tika iekļauti arī 12 Dransī ieslodzītie, un tika panākta septiņu no viņiem atbrīvošana. Pēc tam vēl divi atbrīvotie cietumnieki tika iekļauti 22 personu grupā, kas konvoja pavadībā tika aizsūtīta projām 1944. gada aprīlī.

Taču sarežģītāk bija panākt Pedro Rosanesa un viņa sievas Elenas Pisantī atbrīvošanu, kuri bija arestēti Nicā 1943. gada oktobrī un aizvesti uz Dransī, no kurienes vēlāk deportēti uz Aušvicu. Neskatoties uz viņu traģisko atrašanās vietu, Pons iekļāva viņus pasē grupā, kuru bija paredzēts repatriēt 1944. gada jūlijā. Pa to laiku viņš personīgi iesaistījās viņu nepilngadīgās meitas Elīzas aizbildniecības kārtošanā, nodrošinot viņai patvērumu savās mājās, bet vēlāk spāņu sefardu mājās. Viņš meiteni iepazīstināja ar vēstnieku Lekeriku un Nicas bīskapu, kuriem viņa lūdza aizbilst par savu vecāku atbrīvošanu. Tāpat vicekonsuls izskatīja vairākas sūdzības par viņu ieslodzīšanu un aktīvu izlaupīšanu. Ņemot vērā pastāvīgos izlaupīšanas mēģinājumus, viņš personīgi apzīmogoja viņu mājas durvis ar Spāņu Aktīvu konsulāro sertifikātu.

Alehandro Pons nomira 1944. gada 26. maijā netālu no Sentloranas du Varas stacijas Sabiedroto gaisa uzlidojuma laikā, braucot vilcienā no savas rezidences Kannās uz konsulātu Nicā.