Individuālās repatriācijas

Bernardo Rolands i de Miota (1890-1976) bija dzimis tipiskā buržuāziskā ģimenē Spānijas Restaurācijas laikā: dievbijīgā, nopietnā, patriotiskā ģimenē, kas palikusi uzticīga monarhijai. Viņa tēvs, labi pazīstams politiķis un finansists, parlamenta loceklis un senāta Konservatīvās partijas biedrs, bija senāta spīkera vietnieks Karaļa Alfonso XIII valdīšanas laikā.

Citi Rolanda ģimenes locekļi arī bija diplomāti vai militāristi. Viņš apmeklēja skolu Anglijā, kur savā ziņā kļuva par anglofilu. Kad viņš kā ģenerālkonsuls 1939. gada martā ieradās Parīzē, viņš jau bija dienestā pavadījis 27 gadus un kļuvis par pieredzējušu diplomātu.

1940. gada oktobrī Rolands atteicās pakļauties vācu militāristu administrācijas antisemītiskajiem rīkojumiem attiecībā uz ebreju izcelsmes Spānijas pilsoņiem. Bez saskaņošanas ar savu ministriju viņš paziņoja franču un nacistu varas pārstāvjiem – ņemot vērā to, ka Spānijā nav likumdošanas, kas ieviestu rasu atšķirības, ir nepieļaujami šādus rīkojumus piemērot tautiešiem, pat ja viņi ir ebreji. Turklāt viņš norādīja, ka šādi rīkojumi ir pretrunā ar 1862. gada Konsulārās konvencijas noteikumiem, kas tobrīd bija spēkā starp Spāniju un Franciju. Pēc savas iniciatīvas Rolands izsniedza ebreju līdzpilsoņiem paša parakstītu aizstāvības apliecību, daļēji pasargājot viņus no Statut des Juifs rasu likumdošanas. Rolanda Ārlietu ministrs Serano Sunjers neatbalstīja šādu rīcību.

Viena no iniciatīvām, kuru Rolands veica ar lielu piesardzību, bija ievērojama ebreju skaita individuālo repatriāciju īstenošana, piešķirot viņiem privātas atļaujas. No 1940. gada 1. jūnija līdz 1943. gada 1. aprīlim viņš izsniedza Spānijas ieceļošanas vīzas 20 sefardiem un vēl 27 citiem bijušajiem protekcijā esošajiem arī gadījumos, ja viņi nebija iekļauti konsulāta pilsoņu reģistrā. Līdz 1943. gada februārim, saskaņā ar Spānijas oficiālās Tirdzniecības kameras Parīzē locekļu sarakstiem, 126 Spānijas ebreji jau bija repatriēti uz savu dzimteni. Tajā laikā tas tika darīts slepeni un pārsteidzošā veidā – ar vilcieniem, kas ik nedēļu izbrauca no Parīzes, vedot Spānijas pilsoņus, kuri vēlējās atgriezties savā dzimtenē. Konsuls izmantoja šos vilcienus, izvietojot vairākus sefardus vagonos, kas bija paredzēti Falangas partijas pārstāvjiem.

Kopā ar četriem Spānijas ebrejiem Rolands izveidoja īpašu biroju sakaru nodrošināšanai starp konsulātu un Spānijas sefardu kopienu Parīzē ar mērķi, cita starpā, izsniegt pavalstnieka apliecības un pases arī protekcijā esošajiem, tādējādi pārkāpjot savas priekšniecības stingros noteikumus.

Lai novērstu ebreju materiālo vērtību konfiskāciju, ar lielu degsmi, un izmantojot personīgos sakarus ar vācu okupācijas varas pārstāvjiem, 1941. gada septembrī Rolands panāca vienošanos par noteiktām privilēģijām, kas Spānijas ebrejiem paredzēja šādus izņēmumus: viņu krājkontu atbloķēšanu; atļauju lietot un paturēt naudu, kas bija iegūta no viņu mantas piespiedu likvidācijas; tikai un vienīgi spāņu administratoru iecelšanu viņu īpašumu pārvaldīšanai un administrācijas centralizāciju Spānijas Bankā Parīzē.

Rolanda neatlaidīgā iesaistīšanās sarunās ar franču un vācu varas pārstāvjiem 1942. gada 3. aprīlī padarīja iespējamu 1941. gada 20. augustā apcietināto 14 Spānijas ebreju atbrīvošanu no Dransī nometnes.

Mazāk zināma ir sadarbība, kuru Rolands nodibināja ar Spānijas Katoļu misiju Parīzē, lai izgādātu viltus kristību un laulību apliecības, tā nodrošinot vairāku Spānijas ebreju veiksmīgu izlikšanos par katoļticīgajiem.

1942. gada maijā un novembrī vācu okupācijas varas pārstāvji izteica vēlēšanos, lai Rolands steidzami tiktu atbrīvots no dienesta pienākumiem Francijā, saistībā ar to, ka viņš "daudz darījis ebreju labā Parīzē". Vēstnieks Lekerika nosūtīja ziņojumu par nacistu neapmierinātību Madridei, taču Ārlietu ministrija neizdeva rīkojumu par Rolanda atgriešanos, ignorējot Falangas partijas Francijā ziņojumu, kurā viņu apsūdzēja kā "sazvērnieku, monarhistu un antifalangistu". 1943. gada 15. aprīlī viņš pameta Parīzi, jo tika iecelts par Spānijas Diplomātiskā dienesta personāla vadītāju.

Attiecībā uz Rolanda centieniem aizsargāt sefardus, jāuzsver, ka viņa rīcību iespaidoja arī sieva Marija Luīza, kas bija ļoti dievbijīga sieviete ar dziļu pienākuma apziņu un kristīgo cilvēkmīlestību. Tāpat Parīzē viņš vienmēr varēja paļauties uz sava drauga, konsulāta pirmā sekretāra Rafaela Garsijas Mutona palīdzību.

Pēc vairāku nozīmīgu amatu ieņemšanas Ārlietu ministrijā 1960. gadā Rolands aizgāja pensijā un nomira Madridē 86 gadu vecumā.