Gaidot izceļošanu

1937. gada oktobrī, Spānijas pilsoņu kara pašā epicentrā, Luiss Martiness Mereljo i del Poso (1892-1958) tika nozīmēts par ģenerālkonsulu Milānā. Tur viņš pavadīja piecus gadus un septiņus mēnešus.

Viņa pirmā saskare ar sefardu pasauli notika Tetuānā, kur viņš tika nozīmēts uz Spānijas Augsto komisariātu Marokā no 1930. līdz 1931. gadam. Ebreju kopienas stāvoklis Spānijas protektorātā salīdzinājumā ar Milānu bija ļoti atšķirīgs.

No 1938. gada septembra ārzemju ebrejiem, to skaitā spāņiem, kuri bija ieradušies Itālijā pēc 1919. gada janvāra, vajadzēja pamest valsti sešu mēnešu laikā. Šis dekrēts, kā arī citi Romas valdības vēlāk izdotie likumi, uz papīra tika uzskatīti par vēl stingrākiem nekā Vācijā ieviestie. Laikā, kad šie likumi tika ieviesti dzīvē, Itālijā dzīvoja ap 45 sefardi ar Spānijas pilsonību, lielākā daļa no viņiem – Milānā.

Tomēr nosacījumu ieviešana attiecībā uz "rases aizsardzību" neskāra Spānijas ebrejus līdz 1940. gada pavasarim. Līdz tam Martinesa Mereljo diplomātiskā aizsardzība bija devusi iespēju 19 ģimenēm saņemt atļauju turpināt dzīvot Milānā, kaut arī 16 no tām vēl gaidīja galīgo lēmumu. Pārējās trīs atļaujas tika izsniegtas laulību ar āriešu rases pārstāvjiem dēļ. Bija tikai viens izraidīšanas gadījums: Arturo Semo.

1940. gada martā Martiness Mereljo sūdzējās vietējiem varas pārstāvjiem Milānā par Demogrāfijas un Rases Ģenerāldirekcijas lēmumu deportēt četrus spāņu ebrejus: brāļus Īzaku un Žemē Korī kopā ar Elio Meiru Nacmiasu un viņa sievu. Pēc tam, kad izdevās to atlikt, Martiness Mereljo paziņoja: "Mums ebreji, kas ir reģistrējušies konsulātā, ir tikpat lielā mērā spāņi, kā tie, kas dzimuši Ibērijas pussalā – viņus aizstāv mūsu nacionālie likumi un tāpēc arī savstarpēji noslēgtie starptautiskie līgumi." Izraidīšanas pavēles netika atceltas, taču Mereljo panāca, ka tās netiek realizētas.

1942. gada maijā stāvoklis pasliktinājās: tūkstotis ārzemju ebreju tika ieslodzīti Itālijas koncentrācijas nometnēs. Pēc tam jūnijā sekoja jauns dekrēts, kas ebrejiem paredzēja obligāto darba dienestu, iekļaujot viņus bataljonos, kas veica publiska vai militāra rakstura darbus.

Attiecībā uz šiem mēriem, Martiness Mereljo informēja Milānas prefektu, ka viņš uzskata kā pašu par sevi saprotamu, ka tie netiks attiecināti uz sefardiem ar Spānijas pilsonību, argumentējot ar 1867. gada 21. jūlija Konsulārās vienošanās starp Spāniju un Itāliju likumīgumu. Konkrēti, viņš aizbilda par Elkanu Papo i Levi, bagātu spāņu ebreju, kas bija kristīts kā katolis un dzīvoja Fiumē, un bija Falangu partijas biedrs kopš 1938. gada aprīļa. Konsula piešķirtā protekcija atbrīvoja viņu no piespiedu pievienošanās darba bataljonam.

Tajā laikā noteiktiem Spānijas ebrejiem vajadzēja ierasties uz Prefektūras Ārzemnieku biroju, kur viņi tiktu informēti par obligāto prasību iesniegt vietējai policijai dokumentus, kas deklarē viņu statusu un rasi, kas tiem piešķirta dzimtajā zemē. Konsuls ieteica visiem saviem "ebreju rases līdztautiešiem", kā viņam pašam patika teikt, neiesniegt šīs deklarācijas.

Viņam vajadzēja atākrtoti izmantot savu ietekmi Linas Aftalionas, Bensasona atraitnes, gadījumā. Viņa bija sefardu spāniete, kura saņēma informāciju par deportāciju no Itālijas, pēc tam, kad viņai atteica uzturēšanās atļauju. Konsula iejaukšanās garantēja viņai palikšanu Milānā, kopā ar vienu no savām meitām, kura bija precējusies ar itāli, kurš bija nopietni slims.

Līdz ar antisemītisko incidentu pieaugumu Martiness Mereljo atskārta, ka situācija var strauji pasliktināties. Tāpēc pats pēc savas iniciatīvas, viņš nolēma palīdzēt saviem ebreju tautiešiem doties uz Spāniju, kamēr vien tas iespējams. 1942. gada vēlā septembrī viņš personīgi izsniedza pases un vīzas vairākām ģimenēm no spāņu kopienas, tādējādi dodot tām iespēju apmesties Barselonā. Starp šīm ģimenēm bija arī Hosē Papo un Rafaela Nacmiasa ģimenes.

No 1939. līdz 1944. gadam no 40 Milānā dzīvojošajiem Spānijas ebrejiem 28 pārcēlās uz Barselonu un 10 – uz Šveici.

Martiness Mereljo nomira Madridē 66 gadu vecumā, kad viņš bija Attiecību ar Svēto Krēslu organizācijas vadītājs.

Spēlējot dubultspēli: starp Musolīni un partizāniem

Fernando Kantāls i Žirons (1896-1964) ieradās Milānā 1943. gada jūlijā no diplomātiskās misijas Šveicē. Bernē viņš bija palīdzējis dažiem ebrejiem, kas izglābās, šķērsojot Itālijas robežu. Tobrīd viņš bija 47 gadus vecs un labi zināms eksperts starptautiskajā likumdošanā.

Līdz ko viņš ieņēma savu amatu, Spānijas kopiena lūdza viņam aizstāvību, jo kopš viņa priekšgājēja Martinesa Mereljo aiziešanas maijā Milānas Prefektūra, sekojot pavēlēm no Demogrāfijas un Rases Ģenerāldirekcijas, sūtīja paziņojumus, lai iekļautu sešus ebrejus ar Spānijas pilsonību darba bataljonā: Hosē Benarrojo, Horhi un Olgu Nacmiasu, Orefiči un Mauricio Barsilonu, Mariannu Lalē Esinziju.

Ņemot vērā Spānijas vēstniecības Romā sūdzības Itālijas Ārlietu ministrijai un jaunā konsula sūdzības vietējiem varas pārstāvjiem, šis lēmums tika atcelts. 1944. gada februārī Kantāls piešķīra pases un organizēja viena no sešiem, Hosē Benarrojo, repatriāciju uz Barselonu kopā ar vēl citiem pieciem viņa ģimenes locekļiem. Kaut arī bija izdots rīkojums par Benarrojo izraidīšanu, tomēr ar iepriekšējā konsula palīdzību viņš joprojām dzīvoja Itālijā kopā ar savu māti.

Tobrīd Spānijas konsulāts bija ieguvis diplomātisko statusu, jo Milāna bija kļuvusi par Salo Republikas (Itālijas Sociālā Republika) galvaspilsētu, nacistiskās Vācijas marionetes valsti Ziemeļitālijā, kuru no 1943. gada 23. septembra vadīja Benito Musolīni. Madride nevēlējās, ka jaunā valsts tiktu oficiāli atzīta, taču tā lūdza konsulu izmantot iespējas un gūt politisku labumu, tajā pašā laikā ieturot rezervētu nostāju. Tādējādi sarežģītajos apstākļos, kas bija izveidojušies pēc vācu okupācijas un pastiprinātas ebreju vajāšanas, diplomāts darīja visu iespējamo, lai aizstāvētu un repatriētu ebreju spāņus, kuri tobrīd joprojām atradās Milānā un tās apkārtnē.

1943. gada oktobrī Spānijas ebrejs Mario Kovo Mairs, kura sieva bija āriete, tika apcietināts. Kantāls panāca Kovo atbrīvošanu, izmantojot labās attiecības ar Vācijas ģenerālkonsulu, kurš par šo aizturēšanu vēlāk pat atvainojās.

Visai pārdroši iepretim Salo fašistu varas pārstāvjiem un vācu okupācijas varas pārstāvjiem, 1944. gadā Kantāls par vicekonsulu iecēla jaunu Spānijas ebreju Isu Eliasu Bornī, ilgstošu Milānas iedzīvotāju, un deva patvērumu viņa vecākiem – bēgļiem Giselai Bornī un Santjago Eliasam, kurš ilgus gadus bija Spānijas vicekonsuls Sofijā.

Sūdzību vietējam vācu Augstajam Pilnvarotajam, gauleiterim Frīdriham Raineram, rezultātā Kantālam izdevās nodrošināt aizsardzību mājām, mēbelēm un citam Spānijas ebreju īpašumam Fiumē. Ievērības cienīgs ir gadījums ar Elkanu Papo, kuru pēc tam ar īpašu vilcienu repatriēja uz Spāniju 1944. gada februārī, ko spāņu kopienai organizēja Dženovas ģenerālkonsulāts. Kantāls izkārtoja arī divu citu Milānas ebreju evakuāciju ar šo pašu vilcienu – Haima Papo un Horhes Nacmiasa — pēdējo no viņiem atbrīvoja, pārvedot uz Milānu. Kantāls viņam izsniedza parasto pilsoņa pasi, lai atvieglotu evakuāciju.

Hosē Nacmiass bēga no Milānas pēc tam, kad viņa brālis Horhe tika noķerts, un slepeni šķērsoja Itālijas-Šveices robežu, nepaspēdams paņemt līdzi pasi un vīzu, kuru Kantāls viņam bija sagatavojis. Pateicoties Nacmiasa Bernes diplomātiskajā misijā uzrādītajam pilsonības apliecinājumam, kuru Kantāls viņam bija izsniedzis 1943. gada oktobrī, viņš varēja pierādīt, ka ir Spānijas pilsonis, un saņemt konsulāro aizstāvību. Tādējādi arī viņš tika repatriēts.

20 mēnešus, kamēr pastāvēja Salo Republika, Kantāls pievērsa paša dučes uzmanību, kurš pēdējos savas dzīves mēnešos vēlējās uzticēt Kantālam vienošanos ar britu diplomātiem Bernē par viņa padošanos vai daļas no viņa ģimenes bēgšanu caur Spāniju.

Konsuls tāpat izmantoja savus labos sakarus ar partigiani jeb partizāniem, lai palīdzētu ebrejiem sasniegt Šveici, šķērsojot kalnus, vai slēpties lauku mājās Brianzā vai Leko kalnos. Partizāni bija pateicīgi Kantālam par palīdzību vairāku jaunu spāņu strādnieku savervēšanā – kuri bija bēguši no Vācijas un vēlāk gaidīja repatriāciju uz Spāniju – Lorencīnī brigādei, kura bija piesaistīta Kristīgo Demokrātu partijai.

Fernando Kantāls nomira Madridē 68 gadu vecumā, pirms tam būdams vēstnieks Haiti un Pakistānā.