Tranzītvīzu piešķiršana

Eduardo Propers i de Kaljehons (1895-1972) bija Maksa Propera, ebreja no Bohēmijas, un Huanas de Kaljehonas, katoļticīgas spānietes, dēls. Viņš sāka savu diplomātisko karjeru Pirmā pasaules kara beigās, un viņa pirmie dienesta nosūtījumi bija uz Briseli, Lisabonu un Vīni, kur viņš satika savu nākamo sievu Helēnu Fuldu-Springu. Lai gan viņa nāca no izcilas franču-austriešu ebreju ģimenes (viņas māsa Liliāna bija precējusies ar baronu Eliju de Rotšildu), viņa 1929. gada decembrī pirms laulībām pārgāja katoļticībā.

1939. gada aprīlī 44 gadu vecumā Propers tika iecelts par pirmo sekretāru Spānijas vēstniecībā Parīzē. Viņš dzīvoja kopā ar savu ģimeni Roijamonā – uz ziemeļiem no galvaspilsētas— jau kopš Otrās republikas pirmajām dienām, kad, būdams uzticīgs monarhists, viņš bija brīvprātīgi pametis aktīvo dienestu.

Spānijas konsulātā Bordo viņš veica humanitāro darbu, redzot straujo vācu karaspēka ekspansiju un dzīvojot laikā pirms pamiera parakstīšanas. 1940. gada jūnijā pilsēta burtiski kļuva par savdabīgu Bābeles torni, kas bija pārpildīta ar tūkstošiem dažādu tautību bēgļu, kuri vēlējās doties projām. Daudzi bezvalstnieki, no tiem lielākā daļa bija ebreji, izmisumā pulcējās pie konsulāta vārtiem, cenšoties nokārtot tranzītvīzas, lai tiktu uz Spāniju un pēc tam uz Portugāli un nokļūtu drošībā.

Pa ceļam uz Višī pārstāvji no Spānijas vēstniecības, kuru vadīja vēstnieks Hosē Felikss de Lekerika, apstājās Bordo, kur bija atjaunota Francijas valdība. Ar vēstnieka piekrišanu un titulētā konsula prombūtnes laikā Propers, kuram palīdzēja cits diplomāts Eduardo Kasuso, palika konsulātā caurām dienām, lai tiktu galā ar vīzu pieprasījumu gūzmu tikai astoņās dienās (no 18.-26. jūnijam), pēc Lekerika teiktā, "pavadot vairākas dienas gandrīz bez miega".

Lekerika vēlāk rakstīja: "Absolūti ikviens no semītu sabiedrības augstākā slāņa pārstāvjiem no finanšu un politikas jomas drūzmējās Spānijas konsulātā, pieprasot vīzu. Ja mēs par to būtu prasījuši kaut miljons franku katram, esmu pārliecināts, ka mēs būtu ieguvuši vismaz 25 vai 30 miljonus, jo daudzi no pieteicējiem nebūtu kavējušies to nokārtot arī par šādu cenu."

Saskaņā ar Ārlietu ministrijas 1940. gada maija apkārtrakstu Nr. 152, kļuva nepieciešams pēc iespējas ierobežot ārvalstnieku ieceļošanu Spānijā, tādēļ šo vīzu piešķiršana bija iespējama vienīgi steidzamības kārtā ar pienācīgi attaisnotu iemeslu, un Spānijas diplomātiskajām misijām par to bija priekšlaicīgi jāziņo. Taču Propers, ignorējot obligātās konsultācijas ar Madridi, nolēma izsniegt vīzas uz ierobežotu laika periodu – četrām dienām, kas bija pietiekami, lai bēgļi šķērsotu Spāniju un ierastos Portugālē.

Tā kā konsulāta reģistri ir pazuduši, nav zināms precīzs skaits vīzu, ko Properam izdevās izsniegt. Var pieņemt, ka vismaz 1500 vai mazliet pāri 2000, ja pārlūko citu Spānijas konsulātu statistiku šajā periodā: konsulāti Hendajē un Bajonē katrs izsniedza 2000 vīzas, lielākoties ebrejiem. Turklāt ir saglabājušās ziņas par 1574 vīzām, kuras no 15. līdz 22. jūnijam izsniedzis Aristīds de Souza Mendess, Portugāles konsuls Bordo.

To dienu atmosfēra atspoguļojas faktā, ka starptautiskās nozīmes tilts no Hendajes līdz Spānijas robežai bija sastrēgumu noslogots ar automobiļiem trīs braukšanas joslās vairāk nekā kilometra garumā. Tās gaidīja savu kārtu, lai iebrauktu Spānijā. Dažiem nācās gaidīt pat divas diennaktis, lai sasniegtu robežas kontrolpunktu, pie kā veidojās šauri sastrēgumi, kas izbraukšanas procesu padarīja vēl grūtāku.

Nepilnus sešus mēnešus pēc vīzu parakstīšanas, kas deva iespēju ebrejiem tranzītā šķērsot Spāniju, Ārlietu ministrs Serrano Sunjers deva rīkojumu Propera atbrīvošanai no dienesta pienākumiem Bordo un tūlītējai pārcelšanai uz konsulātu Larašā, Marokā. Pirms Propers pameta Franciju, prezidents Petēns piešķīra viņam Goda Leģiona krustu par ieguldījumu Francijas-Vācijas pamiera veicināšanā. Neskatoties uz to, ministrs pauda lielu neapmierinātību ar diplomāta darbību un ar roku rakstītā zīmē norādīja, ka goda zīme viņam piešķirta par "pakalpojumiem, kas sniegti Francijas ebrejiem".

Eduardo Propers aizgāja pensijā 1965. gadā un pēc septiņiem gadiem nomira Londonā.

2007. gada 6. augustā “Jad Vašem” pagodināja viņu ar titulu “Taisnīgais starp tautām”.